Kūkolīt,nu sen te nav bijis mīļuma.Cik skaisti būtu,ja visi vīrieši reizēm tā uzvestos un dziedātu serenādes savām simpātījām.Man pat gribas noticēt RObčikam.Ak es neprātīgā.

super! Robčiks "v udare", šķiet, ka Mairita pat valodu daļēji zaudējusi!

Robčik,Tu jau gadus esi man blakus.Vēlos lai tas turpinās mūžīgi.Tevī ir kas atbaidošs,bet reizē tik pievelkošs.Ak,Tu esi vīrietis -uzvarētājs,kaut reizēm paliek bail.

dzejolis mairitai.......
Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.

Mmmmm...cik mīļi...Jūs esat uz pareizā viļņa...pat omu uzlabojāt   

dzejolis mairitai......
Es vēlos mīļumu šaja gadā
es vēlos lūkoties viņas vaiga sārtā
šajā gadā
es vēlos just matu smaržu, kad viņa izkāpj no dušas
es vēlos nepūst ziloni no mušas...es vēlos pamostoties redzēt viņas actiņās kā dzirkstelītes zaigo
es vēlos just viņas rociņu maigo
un jā!, es vēlos
just viņu visu šajā gadāJa vien kāds zinātu kā ticēt es vēlos
Ka maza uguntiņa šogad kvēlos
Ka sirsniņas uz mīlestību ceļu mēros
Roku rokā – mīlestības lokāAtceries kā sēdēji tu skolas solā?
Es vēlos būt bijis tas kas tev aiz muguras sēž
Sapņos mūsu nākotni lēš
Matemātikas kladi plēš
Lai rakstītu tev šo
Un gaidītu nākošo -
Mīļuma pilno skatienu no sola priekšējā
Domās lūdzot lai sēdi tu manējā
Es vēlos lai kļūtu tu savējā
Es vēlos lai arī maniem radiem būtu tu mīļotā
Visu apkartējo lolotāEs vēlos zināt
Ka griežoties naktī uz otru pusi
Es neredzēšu sev blakus nekādu trusi
Redzēšu saulīti, kas blakus man būs
Miegu no peļu ratiem sūks
Sapnītī visi teiktu mums rūgtsEs vēlos –
Vel tikai drusku, drusku
Pasapņot savā mākoņu sapnītī
Pastāvēt savas saulītes aplītīTas ir viss ko es vēlos-
šis dzejolis tālu ceļu mēros
Skrien, lido – nes manu ziņu rakstīto
Pretī dāvā vēlmi kāroto...

Tie ir žagariņi.Esmu bieži cepusi.Tagad gan atturos,daudz eļlas.Nav veselīgi.

sitadus.nam nam,tu maki est taisit

šai pilsētā šodien,kad jutu,
ka dzīvē nekas nevar notikt,
es sastapu Tevi....pēc gadiem,
ko mīlējusi esmu tik ļoti.

ne ,cepumus cep,xvorost saucas,ka tas ir latviski.......
dzejolis mairitai...
tava elpa
uz manām lūpām dejo
mans acu skats
apdullis apkārt klejo
tavas lūpas
manējās skar
es nezinu
vai maz tā vartavas rokas
ap mani tinas
mans augums
tavos glāstos pinas
sirds sitas tik strauji
ak jel
tu mani līdz debesīm celtu ieskaties
manās acīs
es jūtu
tavas lūpas ko sacīs
tās saka
to ko negaidīju
trīs vārdi
ES TEVI MĪLU

Es esmu mēma.Tikai nemāku izrādīt,cik šobrīd Tu man dārgs. /sieva neskatās?/

dzejolis mairitai....Ir skatiens, ir logi.
Aiz stikla Mairita Grigorjeva
Mums dzīve ir uz pusēm –
ar Tevi – rīta mirkļu feja.Es varu uzlikt savas rokas
uz dinamiskiem gurniem.
Un aizmirstās ir visas mokas-
bez Tevis un bez noktirnēm.Viss notiek tā, kā rakstīts:
es skūpstu Tavu maigo ādu.
Tik viegli lūpas saskaras,
vēl gribās marmelādi...Aiz sliekšņa  Mairita Grigorjeva,
kā vienmēr - karsta Sieviete.
Uz mirkli - mīlas korifeja,
uz mūžu - kafijas tasīte.

Super mačo.

dzejolis mairitai.....
Kāpēc?
Kāpēc Tu man neļauj racionāli domāt?
Kas Tu esi?
Mana ilūzija vai tomēr kaut kas vairāk? Tu izraisi manā galvā zemestrīces un tauriņu orkānus vienlaikus.
Tu liec man raudāt.
Manu pasauli ir pārņēmusi migla.
Jā...
Sinoptiķiem tomēr mēdz būt taisnība.Pietiek!
Es tā vairs vēlos turpināt!
Man Tev kaut kas jāsaka...
Tu neesi klāt,
Bet jūtu savu roku Tavā,
Tavu pieskārienu,
Tavu čukstu ausī.Apskauj mani un nelaid nekad vaļā!
Vai nevaru es palikt sapnī šajā?
Zini?
Man šķiet, ka mīlu Tevi.Tu dzirdi mani?
Es raugos Tevī ar akli aizvērtām acīm,
Klāstu savas jūtas ar mēmām, noslēgtām lūpām.
Tu uzklausi mani,
Bet neesmu pārliecināta, vai dzirdi.Es tikai vēlreiz atkārtoju...
Mīlu Tevi...

tavi apskaieni ir mans abgerbs tas ir mans dzejolitis

Robčik,ko nu lai tagad daru?Varbūt sūtīt Tev skūpstu,vai vēl labāk......pasūtīt.

dzejolis mairitai.....
Vai tu maz dzirdi,
Ka tevi kāds sauc?
Vai tu spēj nojaust,
Ka tevi kāds gaida?
Vai tu spēj just...Piedod, tas bija pārmetums,
Jo tu pat nenojaut
Cik ļoti mīlu.
Tikai mazliet pietrūkst,
ka neatbildi.
Tikai mazliet pietrūkst,
Ka neatnāc.
Tikai mazliet, mazliet,
mazliet pietrūkst.
Tava siltuma, ko cilvēki
sauc par mīlu.
Un tomēr, vai dzirdi
Manu nevainīgo pārmetumu:
Vai tu maz dzirdi,
Ka tevi kāds sauc?
Vai tu spēj nojaust,
ka tevi kāds gaida?
Vai tu spēj just
cik ļoti kāds tevi mīl, un šo mirkli cenšas pārvērst brīnumā.
Un tomēr...
Tas ir pārmetums.

Nu jau ir labāk.Jā,batonus Tu māki bāzst.

dzejolis maiuritai....
Manās svinību receptēs tu
Ar lielo burtu ierakstīta.
Vēl pievienot medu un cukuru,
Tad tu būsi ievārīta.
Manā brokastu kalendārā
Tevi saukšu par saldo grēku. Garša vienmēr citādākā,
Tomēr atļaujos saukt par svētu.
Ik uz soļa, kuru speru,
Manas acis tavas jūt.
Katrās durvīs, kuras veru,
Vēlos beidzot īsta kļūt.
Naktīs pieminu tavus vārdus.
Dienās es atminos tavu elpu.
Un pasakās, kas šķiet par garu,
Es sajūtu tavu zvaigžņu telpu.
Tas nav noslēpums, esi mūza,
Kuru satikt vienreiz mūžā.
Jā, es ceru tevi nepazaudēt,
Bet tavu garšu nekad nesaudzēt.
Esi mana
Ik uz soļa.
Paliec tā –
Vienīgā.

Tas tak vīrietim veltīts.Un nevainīgs Tu biji tikai bērnudārzā.