Kad zvaigznes mirdz,kad klusums zemi šķērso,
pie tevis manas domas rikšiem skrien,
pats klusēdams uz  kuplo bērzu veros,
nez kamdēļ šajā naktī klīstu viens.  

Bet tu jau nesolīji,rīt vai parīt
pa Greiziem ratiem nāksi modināt,
tik šonakt nezinu,ko īsti darīt,
vien varu vērot zvaigznes krītošās.  

Jau suņi rej,drīz rīta gaisma ausīs,
tavs vaidziņš spilvenam par mīlu pauž,
par naktīm turpmākām,kad augums klausīs,
kad sapņus divatā būs baudīt ļauts.  

Ir cilvēki,kam patīk vērot saules rietu,
bet man vismīļākais šķiet saules lēkts.  
(wnk andrejs)