Esteete atradsusies

Inese,ja tu sanjemtu veestules no KRASTINJA apmeeram shii bloga teksta garumaa,vareetu jau teikt,ka paZIISTI ! ja nezini,vnk -aizveries!

Un vispār  nav smuki svešos dubļos sabristies, atnākt un noslaucīt visērtākajā blogā! Vai tad tu Krastiņu tik labi pazīsti? tikai tas vien, ka nav ērta tēma...

un viņu nu par sliņķi nenosauks i

Un vispār --- no sieviešu izdarībām un tā iznākuma nav pasargāti pat burvji un karaļi...Merlins, piemēram

Elit, liecies tak tu mierā ar uzmanības pievēršanu!!!  

kaa tad...taadi SKOPULJI ne arvienu nedaliisies,kaa KRASTINJSH. Sarausis sev zemiiti,maajiiti,daarziiti,tad raush Cilveeku uzmaniibu sev! DIEVAM NETIC! Lai tak taas p a g aa n s  no visiem atsienaas,un neuzbaazhaas ar savaam vampiiriskajaam runaam! Nav veerts deelj vinja pat virtuaalo laiku teereet!!!!E.

Bijušo par nebijušu nepadarīsi , jāsaņemas un jādzīvo tālāk , tādas ir manas domas.Jo vairāk urķēsies pagātnes sāpīgajos notikumos, jo ilgāk sāpēs .Ja meita ir jau pieaugusi , tad viņa pati izlems , kā rīkoties , jo ir jau spējīga pati izvērtēt ģimenē notiekošo .

Sonja, ir jau labi, visi, kas Amigosā blogo, zina Tavu loģisko , precīzo , konstruktīvo atbilžu sniegšanas veidu. Ir acīmredzot tāds posms cilvēka dzīvē, kad katrs komentārs, kas nav "pa spalvai" tiek uztverts kā apvainojums. Nu grūti ir sapurināties un atrast atbalsta punktu, ja ieslīdejis depresijā, vientulībā. Jānovēl Janim ieklausīties tomēr un sapurināties. Ir jau labi, ka ar savu bēdu var padalīties, kā saka, dalīta bēda-pusbēda, bet jāiemācās arī ieklausīties.

Redziet, Jāni, cilvēks var daudz ko nezināt- tas nav nedz kauns, nedz kas slikts, taču slikti ir tad, ja cilvēks nezin un arī negrib zināt. Jūs uzskatāt, ka dzīvesstāsts , ko esat piedzīvojis ir kā indulgence- paša slinkumam un bailēm--- neko nezinu, neko nesaprotu, mani nabadziņu visi sit un apbižo kā vien var.. man ir slikti, bet- tāpat neko citu nedarīšu - tikai izlikšu visu sasāpējušo - uz papīra, vai datorā, vai sarunā... Kāpēc nesanāca laulība ar mīļoto sievieti- tāpēc, ka abi bijāt ar upura domāšanu... Jūs- savas piedzīvotās vardarbības dēļ( cik saprotu- bērnībā), viņa- mātes audzināšanas ietekmē un savas personības īpatnību kopumā. Tos apstākļus mainīt jau vairs nav iespējams, bet visu pārējo- ja vien Jums būtu bijusi patiesa vēlme savu dzīvi dzīvot pašam, nevis ļauties citu ietekmei- Jums tādas iespējas bija. Kā ar tām izrīkojāties- tas ir cits jautājums, spriežot pēc šobrīd sarakstītā- tā kā pašam nepatīk... Un turpināt savu "partijas politiku"- apbizots, piesmiets, nelaimīgs, vēl visvisādi nomelnots- viens kā koks. Kurš tad sev to ir noorganizējis- ka nav neviena apkārt? Pasaule- vai tomēr Jūs pats?

Man taads iespaids radaas,ka Mees TE vecam runcim maacam ,,bedree dir-t,, un liekam ar ,,bantiiti,,speeleeties.....Gan jau zin,ko dara-pie datora ticis...rakstiit prot...elektikjis-lampinju arii prot ieskruuveet......   radiators pie muguras..uz bildes.....nu IISTS PRECINIEKS!!!!.....taads Vinjam ,,mekleeshanaas,,stils......vaimanaat...taatad laPs cilveeks! KRASTINJ-PRECIES!!!

Sanemies ,Tu visu uzrakstiji ,apdoma ,atlaid sho situaciju (piekritu ,tas nesanaks uzreiz) ja nav Tavos spekos ko izmainit ,tad vajag dzivot vien talak ,dzive vel dauzd ko laba var piesolit ,jamaina sevi ,japaliek stiprakam.

Viss ir mūsu rokās, tomēr savas vēlmes varam realizēt,tikai ar sev tuvu cilvēku atbalstu.

Ne katrs, kurš iesēj sēklu vai iznēsā bērnu, ļauj viņam ieraudzīt pasauli, ir spējīgs šo bērnu pa pasaules takām izvadīt, atklājot un iepazīstinot ar labo un ļauno, ar skaisto un ne tik ļoti, ar sāpīgo un priecīgo... smadzenes, īpaši bērniem, pusaudžiem ir kā tāfele, kurā var ierakstīt informāciju- trenējot tās vietas, kas atbild par mīlestību, bailēm, naidu, līdzcietību... kā ar muskuļiem, kuru vietu trenē, tā arī aug. Labā augsnē augusi laba sēkla dod labu ražu, vai ne!
Aizvainojums uz citiem vai komentāriem, šī aizvainojuma saglabāšana un kultivēšana saārda pašu.
Kā saglābt attiecības ar bioloģisko bērnu, nu nezinu, ja izdotos sastapties, tad nekādā gadījumā nebūtu jarunā par savu aizvainojumu pret bērnu, mātes ģimeni, bet savām ilgām, izjūtām, būdamam šķirtam. ..tikai tēvs un bērns- viņu izjūtas tagadnē ir svarīgas..jānovelk robeža ar pagātni, jo viss notiek tagad, kas bijis iepriekš ir atmiņas. Gan varbūt pienāks brīdis, kad varēs ar bērnu padalīties savās sāpīgās atmiņās, bet bez naida un dusmu piedevas, to gan vajadzetu atcerēties.

Sonjai nav nekāda vaina.Viņa ir tieša un tādēļ viņai liekas jocīgi ka vīrietis var ļaut uz sevi "slaucīt kājas". Amigos un citi portāli lielākoties tomēr ir pļāpātavas kur komentētāji cenšas asprātīgi izpausties un bieži ne pēc tēmas, tādēļ tomēr vajadzētu ieklausīties tādos kā Sonja, Alisija, Leonora tapati, Ineta Lībere un ,protams,skarbā bet tiešā Homo sapiens. Ātra apvainošanās nav ieteicama.

Dažkārt pusaudžu bēgšana no mājām un klaiņošana ir tieši saistīta ar gaidāmajām audzināšanas kampaņām gan ģimenē,gan skolā.Jādomā,kādas fotogrāfijas atstāj savu bērnu atmiņā audzināšanas metodes un kāda būs samaksa,kura tiks saņemta jau tuvā nakotnē.Bet  tie,kuri šodien  pārmet  bērniem bezsirdību,vai tie nav paši iesējuši sēklu,kas dod augļus.Nesenais notikums ,kur pirmklasnieku piekāva piektās klases skolnieki.Visi zināja,kas darās šaja skolā,bet noklusēja.Un kāds sods šim kauslim.Nekāds.Viņš nāks pirmajā septembrī uz skolu un atkal turpinās to pašu,jo nav izjutis nekādu sodu par to.Paldies ,ka ir tāda pārraide"Bez Tabu"kurai nav vienalga,kas notiek skolās ar mūsu bērniem.Un pateicoties viņu iniciatīvai,šīs notikums nācis gaismā.Un cik tādu notikumu skolās notiek un tiek slēpts,lai netiktu bojāts skolas tēls.Pieaugušo vienaldzība vairo bērnu cietsirdību.

Nu parto temu,nediskutesu.

ar dažu labu pat trīsreiz tā izdarīts,  bet nekas --- vēl ceturto reizi mēģina būt laimīgs, vardarbību bērnībā nemaz nepiedzīvojis un nav  ne muļķis, ne lempis, ne stulbenis...un tāpat smejas car asarām
Kas neko tādu nav pārdzīvojis, tas tā nesaprot, lielākoties attieksme ir tāda --- pats vainīgs. Un daži atklāti priecājas, ka neko tādu nav bijis jāpiedzīvo...bet  --- kas to ir pārdzīvojis un jau no paša dzīves sākuma, varbūt nezina, kā ir būt laimīgam...
Taču arī pāridarītāji nes savu nastu...aizmirsti to visu, kā ir, tā ir, cilvēks nav Dievs un visu aprēķināt nevar.

Tas ir tik dziļi iekšā, ka gaismu tuneļa galāneredz...vardarbības sekas ir milzīga pāridarījuma sajūta, un tā tik vienkārši neizzūd...

nu ir sprediķotāji