Kad tavos matos septembris jau danco,
kad ik pa brīdim mākons veldzi sniedz,
ap veciem celmiem brūkleņogas baudot,
tev vāverēnam smaidu dāvāt prieks.  

Jau sejā atviz kairo ogu sārtums,
kad jūti skatienu,kas tuvāk slīd,
drīz abi stāsim atvasaras vārtos,
kur sauli baudīt var tik tas,kas brīvs.  

No meliem brīvs,bez izlikšanās valgiem,
mans pirkstu skāriens tavus matus jauks,
lai elpas piekļaujoties otra vaigiem,
vēl kauč uz mirkli vasaru spēj saukt.
(wnk andrejs)