Cik bieži dzīvē nākas
Man pašas tīklos krist :
  
    Reiz domāju :
                Es gudra
                 / Augstās skolās staigāts ! /
                Un apsviedīga , runīga
                    / Un daudz vēl cits ! /
               ...........................................
         Mans vīrs gandrīz kā ēna
         Manim blakus soļo
              / Nav aizmirsies tas stīvais  kara solis ?! /
                   ..................................................
                    ................................................
            Ak , ja es varētu tev atkal blakus stāties .....
            Ak, ja es varētu tev vēlreiz  kaut ko teikt ,
                 Man lūpas čukstētu :
                   "" Mans mīļais ,
                       Stiprais ..... labais ...
                        Es tikai zīle,
                        Tu - stalts ozols .... ''
                      
                                      *     *      *                        

P. S : Šis dzejolis tapa kā mana atbilde tiem, kuri    diezgan bravurīgi runā par vīrieti  kā ņestipro dzimumu ,u.t.t ....                            

   /    P. S :   Mans vīrs, leģionārs, visu dzīvi pavadīja Anglijā, smagi strādājot ogļraktuvēs.
             Latvijā viņš jutās ne sevišķi labi - viņa bērnības un jaunības draugi bija ieguvuši izglītību , strādājuši augstākos amatos . /
                          
      Bet ne par to ir runa - arī es (!) , viņa sieva , raudzījos uz viņu no augšas . Tas ir tas sliktākais , jo šī muļķība nav labojama.  Tikai neatgriezeniskais parāda , kas ir kas un kā vajadzēja būt .
       Nekad nepaaugstini pats sevi  , jo tas var izrādīties malds un pievilšanās.
        

18. 09.''13
        / S. Grasmane /