Kad ziema atnāk lauku ceļus skatīt,
pa nakti baltu segu virsū klāt,
ir veltīgi tai žēlastību prasīt,
lai rīta stundās neslīdētu kāds.  

Vien mēs pa ledu roku rokā ejam,
ja slīdētu - gar zemi abi gan,
tik zinātājs var lasīt tavā sejā,
ka krītot sargās plaukstas tvēriens mans.  

Es turu tevi roku apkārt skāvis,
ar' tava plauksta manam sānam teic,
ka viss ko šobrīd liktenis mums ļāvis,
to nespēs atņemt kājas slīdiens greizs.  

Nu re, tu šobrīd viltīgi man smaidi..
vai ciešāk sevi pieglaust mani gaidi?  
(wnk andrejs)