Es biju aizmigusi
  Savā rožu dārzā
  / Visapkārt miers un klusums -
     Tik es un  vienatnība mana  !

           Cik ilgi gulējusi biju es -
                  / Jo kas gan miegā laiku skaita !? /
             To nezinu tā īsti sacīt ...
                  / Bet krietns laiciņš tā kā būtu ! /
              
                    ... Te pēkšņi jūtu -
                        Manam plecam kaut kas skāries .
                        Kā vēdlodziņus veru acis vaļā ....
                            ......... Uz kreisā pleca ,
                                       Tuvu man pie vaiga
                                        Ir dzeltens taurenītis sēdies.

                           To tālāko  nestāstīšu vairs ,
                            Un arī vaļas nav !
                              Tā teikt : "" Adieu !"
  
P. S : Iz manas dzīves.
16.01.''14
/ S. Grasmane /