Krievijas ķeizars Nikolajs I bija labs valdnieks, kas saprata, ka pavalstnieku vajadzības vislabāk var izzināt, ja tos personiski apciemo. Reiz, nonācis kādā cietumā, ķeizars katram cietumniekam vaicāja, ko tas nodarījis. Viņš dzirdēja visdažādākās atbildes.
-Esmu sodīts tāpēc, ka tieku turēts aizdomās par dedzināšanu, – teica viens.
-Esmu ļaunprātīgi apsūdzēts par zādzību, – sūdzējās otrs.
-Viņiem ir aizdomas, ka es esmu slepkava! – izsaucās trešais.
Tā cits pēc cita cietumnieki mēģināja aizbildināties.
-Bet kādēļ tu esi šeit? – beidzot ķeizars jautāja kādas vecam vīram.
-Esmu taisni notiesāts, visžēlīgais valdniek, – lēni, asaras slaucīdams, atbildēja sirmgalvis. – Dzērumā nogalināju savu kaimiņu, un tādēļ tagad izciešu sodu.
-Un tagad tu nožēlo izdarīto? – līdzjūtīgi uz noskumušo vīru skatīdamies, jautāja ķeizars.
-Kā lai nenožēlotu! Palika atraitne ar maziem bērniņiem. Tagad, kā dzird, viņi dzīvojot lielā trūkumā. Man tas ļoti, ļoti sāp, bet ko es tur vairs varu darīt?
-Šai cietumā visi ir nevainīgi, izņemot šo veco vīru. Visi pārējie ir notiesāti uz aizdomu pamata vai apmeloti. Lai nu šis vainīgais nesabojātu nevainīgos, – pret cietuma pārvaldnieku pagriezies, teica ķeizars, – tad pavēlu viņu tūlīt atbrīvot no cietuma un laist mājās pie savas ģimenes. ( no neta )