Cilvēks iet pāri … cauri šai Pasaulei un vienmēr aiz sevis atstāj pēdas…Vienmēr… Aiz mums paliek pēdas ceļu putekļos…
Aiz mums paliek pēdas ziedošās pļavās…
Aiz mums paliek pēdas jūrmalas smiltīs ... Paejot laikam šīs mūsu atstātās pēdas pārklāj putekļi ... zāle ... smiltis ...
Šķiet to vairs nav – Laiks tās izdzēsis! Tomēr ir kādas Pēdas, kuras nespēj izdzēst pat Laiks!
Tās ir Pēdas, kuras atstātas mūsu Dvēselēs…
Pašu iestaigātas ... citu iebradātas ... Nereti mēs mēģinām kādas no šīm Pēdām izdzēst … aizmirst … pārklāt ar kaut ko … vai vienkārši nobradāt tā, lai Tās vairs nemanītu! Un uz kādu brīdi tas šķiet arī izdodas! Bet tad kaut kas saviļņojas mūsos, pārskrien it kā liega brīze un rūpīgi maskētās Pēdas atkal kļūst redzamas... Diemžēl arī Tās, kuras šķita izdzēstas uz mūžiem ... ... viss ir palicis mūsos – gan pašu iestaigātais, gan citu iebradātais ...
…viss ir palicis mūsos – gan tas, ar ko lepojamies un par ko ir prieks, gan tas par ko ir kauns un kas izraisa skumjas … Pēdas Dvēselē nevar izdzēst – par Tām var tikai uz kādu laiku aizmirst … izlikties, ka To nav!
… Pēdas Dvēselē paliek un paliks vienmēr … ...un patiesībā jau mūsu Pēdas nav zudušas arī ceļa putekļos ... ziedošajās pļavās ... jūrmalas smiltīs... – tikai tās kļuvušas nemanāmas acīm ... ...cilvēks, ejot pāri... cauri šai Pasaulei aiz sevis vienmēr atstāj Pēdas...
Kādas ir Tavējas...?