"..Attiecības- tas ir kā tilts, pa kuru mēs ejam pretī viens otram..."
Aizdomājos par to tiltu... Vispirms jau to tiltu vajag uzbūvēt. Pašiem. Cik stipru uzcelsim, tik droša iešana pa to būs. Kopā. Citādi sanāk, ka "..es vienmēr būšu pusceļā pie tevis..." /V. Belševica/. Ne vienmēr tā ir pastaiga pa tiltu, citreiz pāri satrakotiem okeāniem jāpārpeld, lai tikai otram cilvēkam acīs ielūkotos un cilvēki peld... Bez tiltiem. Bez plostiem. Bez drošības vestes... Lai pēc tam kopīgi uzceltu to tiltu!  

Tilta vidū , tas ir ka pusceļā uz to otru cilvēku , kurš vēl nav iepazīts ? Pateikt , ka nav vērts iet tālāk ? Nu nezinu , katram savai kritērij i.

Elva, ja abi ir nonākuši tilta vidū...un sastapušies- domāju..ir vērts!!

Ne jau tilta vidū , bet tikai nonākot otrā krastā , var saprast , vai bija vērts iet uz to otru krastu .

Un ka vienmer-kas bus jaziedo-lidojot virs setas...atraitnis-ka vienmer-info-Brituks

..Ingrid, jā...nav ticības vairs tam drošajām tiltam, nav ticības, ka pretī nāks vīrietis...kurš teiks.."Tu esi "ierakstījusies manī, ja Tevis nebūtu ,man būtu smagi,tāpēc esmu ar mieru iet visiem pārbaudījumiem cauri..."

Aha!Un tagad gribesi,lai paraleli saksafonam vel macos balalaiku spelet!Neizdosies...

   Apstājos pie vārdiņiem-  "...vai vispār ir vēl kāds "drošs tilts"..." .. Es nezinu, vrb es kļūdos bezgalīgi galīgi, kaut nu tā būtu!!!!, nu nav, nav vairs ticības tam tiltam, drošajam.. es tagad, rakstot te- domāju... reizēm Pasaule ir ačgārna, ļoti!.. Tie, kam, iespējams- iespējams tikai- būtu lemts kļūt par mūsu tiltu drošo, neatsaucas sirds, ne drusku.. tiem, kas par to- drošo- nekļūs nekad, un- pats trakākais!- pati to zini!!!- tiem.. pret tiem-  dažreiz- mīļuma daudz par daudz.... ai, tas viss ir reizēm tik grūti, kad pār tevi valda nevis prāts, bet jūtas, jūtas, jūtas.... Jautrīte jau pareizi saka /13:27/, bet- satiec nu Cilvēku to, kura dēļ- vērts.. vai, kā rakstīji Tu blogā vienā- "kura dēļ esi gatavs ciest"... un tad vēl- tā trakā vīriešu neizlēmība bieži, jā, esmu ar to saskārusies nežēlīgi cieši.. Visa tava būtība saka: tas IR Cilvēks Tas, bet.... 100+1 iemesls, lai nevirzītos uz priekšu- nekas... ai, Alisīt..
   "..varbūt arī mēs kādreiz… Varbūt arī mēs.”
    Ar ticību- Tiltam Tam..

Zini, Juri, man Tev tāds sirsnīgs ieteikums...nevajag tik klaji izrādīt savu zemo intelekta līmeni!

...kas tie te par lesbiešu izgājieniem..?

Jā, Ingrid, tieši Tu kā neviens..proti vienmēr saprast to, ko uzrakstu..
Šī epifānija   ...
paldies, Ingridiņ!!

   Mani vakar Sandis- netīšām galīgi!- ierosināja palasīt Ziedoni; lielākā daļa manu grāmatiņu ir otrā mājā, tad nu lasīju to, kam mācēju pietikt netā. Izlasot Tevis uzrakstīto, kur tik daudz patiesuma, tik daudz domiņu, pie kurām jāapstājas- domiņās savās, man sagribējās, nē, man pat prasās- tieši te- vienu Ziedoņa epifāniju
...................................................................................
   “Viņi ir likteņa izredzētie. Divas baltas neļķes pie nakts melnā smokinga. Divi kroņlukturi debesīs.
    Ir tik ļoti maz to, kuru mīlestība nav noslēpjama. Tie ir tie reti, kuri stāv augstu pāri mums. Viņi tur nav kāpuši, viņi to nav prasījuši, bet kāds brīnums pacēlis viņus mums pāri, un nu mēs tos nesaprotam. Mums ir grūti skaistos vakaros, mums ir smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tas mums ir nesasniedzams. Viņiem ir priecīgi skaistos vakaros, jo viņi ar skaistumu dabā ir izlīdzināti. Viņi ir tajā augstumā, kuru mēs nevaram aizsniegt. Tā ir dziesma, ko mēs neprotam dziedāt. Viņi šūpojas kādās šūpolēs, ko mēs neredzam. Tie ir dabas ritmi, kurus arī mēs gribam izdziedāt, bet tos nevar izdziedāt pa vienam. Mums nav otrā.
    Mīlestība ir izlīdzināšanās ar dabu. Uz laiku dota spēja apjaust pilnību. Daba jūs paņem sevī un liek saprast, ka jūs kādreiz esat bijuši viņas bērni, nu viņa uz laiku jūs paņem atpakaļ, izrauj no vienaldzībā nobružāto cilvēku vidus. Jums dod dzīvnieku jutekļus un dievu brīvību.
    To nevar pateikt, kas tas ir par sajaukumu viņos: viņš ir uzvarošs tēviņš, un viņa ir paļāvīga mātīte, bet viņiem ir cilvēku maigums acīs un cilvēkbērna saudzīgums pirkstu galos. Viņi ir neredzēti skaisti, jo viņu attiecības nav noslēpjamas. Viņi spēlē atklātām kārtīm un mūs uzvar. Viņi ir vienīgie, kas atklātām kārtīm uzvar. Viņi atļaujas mūsu acu priekšā būt intīmi (ko mēs nevaram), bet mēs piedodam viņiem. Viņiem nav kauna. Viņi ir akli un kurli pret mums. Viņi mūs neredz, nedzird un nesaož. Un tomēr – mēs viņiem piedodam. Jo viņi ir solījums, ka varbūt arī mēs kādreiz… Varbūt arī mēs.”                        /Imants Ziedonis/

...man liekas ka Tu esi pārāk uzmanīga un saraujies pie katra troksnīša...

... soli pa solim ,
iet karavāna ,
soli pa solim -
viens otram pretī iet divi ...

Ko tadu-vel biezak-lielisks miegs

Jā, Jautrīt, tas nav tik vienkārši...
Un vienas vienas reizes...satiekot cilvēku, nevar izdarīt uzreiz neapgāžamu secinājumus!

Paldies , Vineta...

Un tomer aturesos no komentara.

attiecības un to veidošana-savā ziņā māksla,kā visas mākslas -jāmācas,arī jāpieslīpējas,jāpielāgojas