vinjs spaardaas, jo ljoti maz vietas pasaulee....kuraa nonaacis.
bet sieviete smaida...par to, kaa izdevaas   to dabuut iekshaa....un atsauciigo donoru---atceras...vai neatceras...

Lai Tev izdodas

...Pazīstu kādu pāri..kur sieva vīru burtiski kapā iedzina..ar savu attieksmi, mūžīgu bļaustīšanos..kašķēšanos..
Nu jā..kaut kā drūmās krāsās ievirzijās runa, pieminot šādus piemērus!
...Dzīve ir skaista tomēr! Un mēs esam galvenie dzīves scenārija režisori un izpildītāji!

Jā, es arī domāju, kāpēc tad kopā būt, ja reiz šitā viens otram krīt uz nerviem? Kopīga saimniecība tur kopā? Ieradums ar domu, a kur labāk būs? Slinkums, kaut ko mainīt, un vai ir vērts ko mainīt.. Stils..pasaules uztveršana..kas???

Brauksi drīzumā uz mājām?   Un mammīti samīļosi..jauki!    Sapērc gan viss kaut kādus saldumus, iepriecini!!! Kamēr vari, tikmēr dari..Tagad nopūtos..sen jau vairs nevaru iepriecināt savu mammīti..tā atpūšas zemes klēpīti..Sen jau. Ko darīt..tā tai pasaulē ir iekārtots..
Mēs vienlaicīgi esam dažādās lomās šajā lugā, ko par Dzīvi sauc Te meitas, mazmeitas, sievas, meitas..Viss kopā

Jā, Lilij. Es tikai nesaprotu, kāpēc- nu- kāpēc???- ir jāmokās kopā, ja- no šīs- kopābūšanas- vairs negūst prieku??? Esmu domājusi par to, daudz. Vrb pie šīm "lomām"- brašā sieva un stumdāmais vīrs /manis apraktītajā gad./ ir tik ļoti pierasts, ka- ārpus tām- vsp nemāk vairs būt??? Nezinu.

Lilij! Nu, redzi, kā tās lietiņas te notiek- viena domiņa- pavelk- nākamo... Tavs dzejolītis... un- iedomājos, kā es samīļošu savu mammiņu /tā es viņu saucu/, kā sapirkšu- drīz!- Viņai visvisādus kārumus, jo Viņa man ir trakākā kārumniece- uz saldumiem....

Izlasīju, Ingrīd, Tavu pēdējo komentāru..mjāa..man arī nācās ne vien vien reiz kļūt par liecinieci tādām aplamām bļaušanām.. Aizdomājos..kur kas paliek un kāpēc? Sākumā taču bija laimīgi noteikti..laimīgā mīla,,bērniņa nākšana pasaulē, gaidīšana..un kāpēc nevar tā ilgi turpināties..nu tā laime? Viss tādiem cilvēkiem ir slikts, vai pēkšņi paliek slikts..slikta sieva, slikts vīrs..slikti bērni..un pasaule kreizī..

Tgd izlasīju komentus :)
Malacīte, Kū!!! Baigā Malacīte!!!
Ineta!- nu re kā!! - forši!!!   /pašai man gan šķiet, ka neesmu šai- vecmāmiņas lomai- vēl gatava, bet mana draudzene un māsīca smejas par mani: Kad tas notiks, tad būsi vairāk nekā gatava!! .. nu nu..   /

Kā gribētos būt atkal meitenītei mazai,
Kas nerātna un draiska smej,
Kas drošību jūt mīļās mātes paspārnē,
Un nezin raižu,jo tās viņai noslēpt spēj.

Bet gadi tik uz priekšu iet un iet,
Un nu jau pati esmu māte es,
Un tagad,redzot mātes nogurušo vaigu,
Sev prasu,kas man spēku dos un palīdzēs?

Bet mani,gadu karuselis griež un griež,
Un dzīves ceļi daudz likuši man uzzināt,
Bet dažreiz,tā kā tālā bērnībā,
Es galvu vēlos ielikt tavās plaukstās,māt.

Tāpēc šodien,māt,pie tevis ciemos iešu,
Un nepūlies vairs mani pamācīt un rāt,
Es vēlos savu sirmo galvu tev uz pleca likt,
Un tevi stipri apskaut,mīļo māt.
       /Inta Špillere/
..varbūt ne gluži par bloga tēmu, bet par mātes un bērna attiecībām gan ir dzejolis..kurš man iepatikās..
Labs blogs un ieraksti, Ritma!   

Atvaino- bet- uzrakstītā sakarībā- ļoti spilgti atcerējos kādu epizodi- pirms gadiem.
Tas bija manā "meditācijas vietā"- pie manas pilsētas apvedceļa ir katoļu baznīca, un pie tās baznīcas- dīķis; man patīk tur vakaros vērot, kā saulīte aiziet gulēt. Un ļoti bieži tur, tajā dīķī, makšķerēja kāds sagumis vīrelis. Vienu vakaru, kad atkal tur biju, pieskrēja izspūrusi sieviete un vīrelim uzbļāva: Cikos tev, muļļa, bij jābūt mājās?; un- salauza viņa makšķeri; neatceros- to iesvieda dīķī vai krūmos. Vīrelis, vēl sagumušāks, aizvilkās lkm māju virzienā, bet tā bāba /atvainojos!/- ar izaicinošu skatienu paskatījās uz mani- vienīgo "skatītāju"..

Un tad vēl- visciešakajā veidā biju saistīta ar bērnu, kuru- mamma!- mēdza iekaustīt līdz zilumiem- bērns man uzticējās. Un tad, kad es to mammu satiku, jā, man bija jāsakrampē rokas cieši cieši, lai tai "mammai" negāztu!!

Kādēļ to visu- te??? Es nezinu, vai tiešām visas sievietes- saucamas par- sievietēm.

Jā, tas pats pirmais iespēriens- knapi knapi sajūtams- kad sastingsti- īsti vēl neticot- vai tas tiešām bija- TAS??- tā ir neuzrakstāma sajūta; tāpat, kā tie, kas seko, kad jau droši zini- jā, tas ir- TAS; tāpat kā tava bērniņa pirmais bļāviens, pavēstot Pasaulei par savu ierašanos- te   Es nezinu- Lielāka Mirkļa- sievietes dzīvē.

laimiiga sieviete vienmeer smaida...stulbi smaida....aizdomiigi stulbi smaida

Piekrītu !     Tam , kurš puncī , vajag pasportot !

Tik skaista dziesma , Kū kolīt !    

Man priek par Kū, malacīte!

Kāpēc gan ne....

Aleksandrs, optimists

Inetiņ, nesaki "nekad".....Dzīvē visādi mēdz būt.....Mantinieks - SUPER !