Gribēju tev savai mīlestībai sirdi vērt,

Savu pasauli pie tavām kājām likt,

Gribēju no debesīm zvaigznes salasīt,

Lai tās visas tev tik vienam spīd ...

Bet tam visam pietrūka man spēka,

To ņēma tava vienaldzība saltā,

Tu mini kājām sapņu ziedus manus,

Rūgtiem vārdiem dvēs'le tika skauta ...

Ilgām, cerībām tika ņemti spārni,

Tās garām paslīdot noglāsta vēl mani,

Un sirdī līstot skaudru sāpju lietiem,

Zaļo vientulība, ziedot zelta ziediem ...

        /Inta  Špillere/