Cik bieži caur sirdi izskrien cilvēks ''Caurvējš'',..atstajot putekļu mākoni un dvēseli ieputinātu tumsā....

  

.... es domāju par Tevis uzrakstīto, un nezinu- piekrist vai- nē.. mūs piesaista /es- runāju no sevis šobrīd/ tas, ko īsti neizprotam... tai skaitā- attieksmi pret sevi... un tad nu ieslēdzamies režīmā: "Gaidu!", brīžam- nesagaidot- neko... Ir visādas teorijas- ka nevajag slēpt savas patiesās jūtas un tā.., bet- dažubrīd man šķiet, ka izsaku par daudz to, ko jūtu paties...ka Cilvēks, kas pretī, apzinoties, cik nozīmīgs man, savukārt, brīdī tajā "nospiež pogu"- nekas nedeg, pagaidīšu... un- par ko vēl esmu pārliecinājusies- tā NAV poga: "man- vienalga"; tas ir režīmā, kkādā citā....

paldies dievam...mani jau sen brīdināja ar tekstu-->-dvēselē tev izdevās ienākt-bet ne sirdī!...tas nozīmē līdzību-dzīvnieks ievainots muskulī...bet nav dzīvībai bīstamus orgānus traumējis!
es neesmu sirdī...un tas mani glābj kā bultu.

Mēs parasti satiekam tieši tos,kurus baidāmies satikt,tā tā pasaulīte izrādās ir uzradīta.

Tikai reizitem,ta gadas.Gan jau izstais nepaies garam.

ei  nu

...bet tie, atskatoties atpakaļ, izrādās ir bijuši tie labākie "skolotāji ". Var teikt arī "grābekļi"pret kuriem mums- vairums cilvēku, tagad galvā ir superīgas ķiveres! un pieredze...bez kuras, iespējams varējām arī iztikt.

Nē,es cilvēkiem nemīlu likt "podnoškas"!