Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,
Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.
Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem
Tā atkal mani projām aizmazgās.

Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.
Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies.
Un kādos vientulīgos brīžos trijos
Trīs acumirkļi garām ies:

Nekas. Neko. Nekam.
Trīs mazi sprīži,
Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.
Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši
Tik maziņi, ka tikai viņus redz.

Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis, trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.
Un arī garāmejot - nebija nekas.
/ I. Ziedonis /

... vien pienene sniegā ...