Fantastiskais dzīvnieks - pūķis, ko sastopam visu tautu mitoloģijā un pat kristīgajā ikonogrāfijā, ir cilvēka instinktu spēka simbols.
Garīgās dzīves uzdevums ir savaldīt, pieradināt un virzīt šos spēkus, lai tos izmantotu par līdzekli augstāku gara virsotņu sasniegšanai. Ja šim ugunsspļāvējam monstram ar čūskas asti ir arī spārni, tas nozīmē, ka tas iemieso arī garīgu mērķi, seksuālais spēks ir kā degviela.
Neizglītoti un neveikli ļaudis ir apdedzinājušies. Šis spēks sadedzina viņu būtību. Turpretī tie, kas prot ar to rīkoties, spēj lidot izplatījumā. Tāda ir Spārnotā drakona jēga.

Tautu pasakās un teikās sastopam pūķa jeb drakona tēlu, kas dažādās kultūrās vairāk vai mazāk ir līdzīgs. Neskaitāmas pasakas stāsta par drakonu, kas notvēris skaistu, nevainīgu princesi, tur viņu gūstā savā pilī. Nabaga princese raud un lūdz Debesis sūtīt glābēju. Taču visus brašos bruņiniekus, kas ierodas glābt princesi, drakons aprij, bet viņu bagātības pievāc un noslēpj pils pagrabos. Kādu dienu ierodas kāds cēls bruņinieks, - skaists, cildenākais no visiem, kuram burve ir atklājusi noslēpumu, kā pieveikt drakonu: viņš zina, kur ir drakona vājās vietas, kā var viņu sasiet vai ievainot... Un, lūk, bruņotais un apmācītais princis veiksminieks gūst uzvaru. Viņam izdodas princesi atbrīvot. Cik maigi viņi saskūpstās! Visas bagātības, kas gadiem ilgi glabājās pils pagrabos, nu pieder bruņiniekam, skaistajam princim, kas uzvarēja cīņā ar drakonu, pateicoties savām zināšanām un skaidrībai. Pēc tam abi, uzkāpuši drakona mugurā, aizlido tālumā apkārt pasaulei.

Parasti uzskata, ka šīs pasakas domātas bērniem, taču patiesībā tās ir atklāsmes pasakas, bet, lai tās saprastu, jāzina simbolu mācība.
Drakons nav nekas cits kā seksuālais spēks. Pils ir cilvēka ķermenis. Pilī skumst princese, - tas nozīmē - dvēsele, ko nepareizi virzīts seksuālais spēks tur gūstā. Bruņinieks ir cilvēka gars. Ieroči, ko viņš izmanto, lai uzveiktu drakonu, ir tie, kas ir gara rīcībā: griba, prasme, ar kurām šis spēks vadāms un izmantojams. Tātad, ja reiz drakons ir savaldīts un tiek pareizi vadīts, tas kļūst par cilvēka kalpu, viņš kalpo par lidoni, kas aiznes visumā. Jo drakonam taču ir spārni! Pat, ja drakonu attēlo ar čūskas asti - pazemes spēku simbolu, viņam tomēr ir spārni. Tas ir skaidrs, tas ir vienkārši - tā ir mūžīgā simbolu valoda.