KAS NOTIEK GRUZIJĀ ?
    Šajā valstī, kā zināms, ir sākušies nemieri, daļa iedzīvotāju ir nemierā ar pasludinātajiem parlamenta vēlēšanu rezultātiem, uzskata tos par viltotiem, prasa to atcelšanu un jaunu vēlēšanu izsludināšanu, cita (un, vismaz manā uztverē, lielākā) daļa, uzskata, ka viss bija labi un pareizi, tāpēc jāļauj parlamentam netraucēti darboties un nekādas jaunas vēlēšanas nepieprasa.
    Kam šinī gadījumā ir taisnība? Ja paklausās sorosītu medijus, tur viss ir skaidri saprotams  – tie, kas protestē, ir par brīvu Gruziju; tie, kas samierinās ar notiekošo, grib Gruzijas pievienošanu krievijai. Mans viedoklis gan ir savādāks, kā tagad nereti mēdz izteikties politoloģi: “Viss nebūt nav tik viennozīmīgi”, un katrai medaļai ir divas puses.
    Gruzija cīņu par neatkarību sāka apmēram vienlaikus ar Baltijas valstīm, un šis ceļš nebūt nebija vienkāršs un gluds. Jau 1989.gada 9.aprīlī Tbilisi izraisījās konflikts starp PSRS okupācijas karaspēku un gruzīnu nacionālpatriotiem, kurā gāja bojā vismaz 19 cilvēki (https://lv.wikipedia.org/wiki/Tbilisi_traģēdija). Te vietā būs atzīmēt, ka Gruzijā, salīdzinot ar Latviju vai Igauniju, bija un arī pašlaik ir visai maz krievvalodīgo iedzīvotāju, to skaits drīzāk procentuāli salīdzināms ar Lietuvu, toties, tautas valodā runājot, pamatīgus mēslus brūvēja cita veida minoritātes – abhāzi un osetīni, kas jau pašā Atmodas sākumposmā stingri nostājās pret Gruzijas atdalīšanos no PSRS, paziņojot, ka tādā gadījumā viņi pieprasīs autonomo republiku – Abhāzijas un Dienvidosetijas – pievienošanu krievijai. Gala rezultātā tas tiešām tā arī notika – pēc 2008.gada notikušā bruņotā konflikta starp Gruziju un krieviju tika noslēgts pamiers, saskaņā ar kuru šie divi Gruzijai piederošie autonomie apgabali pārgāja paRašas sastāvā.  Šis piemērs uzskatāmi parāda, cik grūti ir sadzīvot vienā valstī tautām ar atšķirīgu mentalitāti, neskatoties uz to, ka tās tai pašā vietā ir mitušas jau vairākus gadsimtus, turklāt, ir arī rasiski līdzīgas (pēc ārienes nemaz tik viegli nepateiksi, kurš ir gruzīns, kurš abhāzs). Kā vispār kāds var atļauties murgot par Eiropas tautu integrēšanu ar ārēji un iekšēji pilnīgi atšķirīgiem imigrantiem no t.s. 3.pasaules valstīm?
    Pirmais Neatkarīgās Gruzijas Prezidents tika ievēlēts 1991.gada 15.aprīlī. Tas bija Zviads Gamsahurdija – antikomunists, Brīvības Cīnītājs ar G.Astram līdzīgu biogrāfiju. Diemžēl ilgi viņam nesanāca valdīt. Viņam drīz vien izvirzīja apsūdzības autoritārismā, varas uzurpēšanā, neprasmē sadzīvot ar minoritātēm…utt., u.tjp. Saprotams, ka galvenie kūdītāji pret šo cilvēku prezidenta amatā nāca no krievijas. 1991. gada 22. decembrī Gruzijas Nacionālā gvarde un paramilitārās grupas sarīkoja apvērsumu pret Gamsahurdiju. 1992. gada 6. janvārī pučisti uzvarēja prezidenta gvardi Tbilisi centrā. Gamsahurdija kopā ar ģimeni un aptuveni 200 bruņotiem atbalstītājiem aizbēga uz Armēniju, tad uz Grozniju Čečenijā. Gala rezultātā viņš tika nogalināts un turpat Groznijā arī apglabāts, vēlāk 2007.gadā pārapbedīts Tbilisi. Vietā būs atzīmēt, ka īstenā demokrātiskā opozīcija krievijā, piem., Valērija Novodvorska, aktīvi centās vest gruzīnus pie prāta un pierunāt likt Gamsahurdijam mieru, loģiski apgalvojot, ka labāku prezidentu gruzīniem tobrīd neatrast.
    Kādu laiku Gruzijā valdīja varas vakuums, līdz 1995.gada 26.novembrī par prezidentu tika ievēlēts bijušais padomju funkcionārs, pēdējais PSRS Ārlietu ministrs Eduards Ševerdnadze, kurš valdīja līdz 2003.gada 23.novembrim un piekopa, protams, visai prokrievisku politiku, kas galu galā vairumam gruzīnu apnika, un viņi t.s. “rožu revolūcijas” ceļā visai miermīlīgā veidā šo savu prezīti nogāza, vietā ievēlot visiem labi zināmo nacionālistu Mihailu Saakašvili, kas ar zināmiem pārtraukumiem valdīja no 2004.gada 25.janvāra līdz 2013.gada 17.novembrim, un bija kā dadzis acī parašņikiem un dažāda veida separiem. Tieši viņš organizēja priekšgājēja Gamsahurdijas reabilitēšanu un pārapbedīšanu, viņš arī 2008.gadā pavēlēja beidzot atklāt uguni pret abhāzu un osetīnu separātistiem, kas jau gadiem ilgi bija provocējuši ar savām izdarībām Gruzijas likumīgo varu. Diemžēl šo spēku pusē nekavējoties nostājās krievijas armija, bet pret to cīnīties gruzīni nebija gatavi ne fiziski, ne morāli – tieši tāpat kā ukraiņi 2014.gadā, tāpēc šis konflikts beidzās tā, kā tas jau iepriekš ir aprakstīts.
    Pēc Saakašvili pilnvaru beigām par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts “Gruzijas sapņa” pārstāvis Giorgijs Margvelašvili, kurš piekopa apmēram tādu pašu politiku kā E.Ševardnadze. Viņš valdīja no 2013. gada 17. novembra līdz 2018. gada 16. decembrim. Tieši viņa valdīšanas laikos M.Saakašvili tika apvainots visādos nāves grēkos un ieslodzīts cietumā, kur diemžēl atrodas joprojām. Pēc tam šo nomainīja pirmā sieviete šajā amatā Salome Zurabišvili,  kas, kā jau tipiska dāma, sākumā centās izpatikt visiem un apmierināt visus, tomēr kopš visiem zināmajiem notikumiem 2022.gada 24.februārī kļuvusi izteikti prorietumnieciska, taču diemžēl līdz ar to arī sorosiska. Patlaban viņa kā divas ūdens piles līdzinās mūsu Veročkai.
    Pret ko patlaban uzstājas t.s. “gruzīnu opozicionāri”? Pret sarunu pārtraukšanu par iestāšanos ES un arī divu likumu pieņemšanu, kas esot nokopēti no krievijas un dikti nepatīk eirodraugiem, proti, t.s. ‘ārvalstu aģentu’ likums un likums, kas aizliedz LGBT propagandu (t.s. praidus un tamlīdzīgus pasākumus).  Un tagad paskatīsimies uz to visu neitrāli, no malas, bez politiskiem pasūtījumiem un aizspriedumiem.
    Vai šie divi likumi ir pareizi ir vajadzīgi? Manuprāt, nepārprotami, jā. Pirmais likums ierobežo daudzo b.Sorosa apmaksāto grupējumu patvaļu un diktatūru, ja arī pilnībā tos neaizliedz, tad vismaz publiski atmasko.  Valstīs, kur tāda likuma nav, praktiski visi mēdiji nonāk sorosītu bandas rokās. Par otro vispār saprātīgam cilvēkam nebūtu jāšaubās, ka perversijām uz ielas un citā publiskajā telpā nav un nevar būt vietas, tām domātas ir guļamistabas un pagrabi. Un, kas attiecas uz līdzību ar paRašu, tad, atvainojiet par salīdzinājumu, ja putins iet d…t uz poda (dažreiz arī čemodānā ), tad mums un arī gruzīniem tas nav jādara biksēs tikai tāpēc, lai no viņa atšķirtos. Nav jākaunas nereti pamācīties šo to no mūsu valsts un tautas ienaidniekiem, ne viss ir slikts tikai tāpēc, ka tiek izmantots arī krievijā. Tad jau nedrīkst arī ieročus lietot, kas krievijā ražoti, ja tik principiāliem gribas būt.
    Vārdu sakot, gruzīni malači, ka pieņēma šos divus likumus, varu tikai izteikt nožēlu, ka mūsu Saeimā neviens neko tādu nevēlas pat piedāvāt pieņemt – sākot ar viltusnacionāļiem un beidzot ar okupācijas stabilitāti. Kā redzams, visi ir dikti nobijusies no sorosītiem un arī zilās mafijas. Un, kas attiecas uz ES, tad vēl liels jautājums, kā no šī veidojuma Gruzijai būs vairāk – labuma vai ļaunuma. Nu, protams, atkritīs jau šis tas no t.s. “Kohēziju fondiem”, bet pretī nāks idiotiskas, prettautiskas likumu normas un imigrantu bari. Vai tie gruzīni, kas tā jūsmo par ES, ir maz paši bijuši t.s. “vecajā Eiropā”, redzējuši krāsaino imigrantu barus un viņu ālēšanos ielās, tāpat arī legālās narkotikas sarijušos, aptrakušos vietējos jauniešus, par praidiem vispār šeit nerunāsim… ? Vai viņi gribētu ko tādu redzēt Tbilisi un pārējā Gruzijā? Patlaban Gruzijā pamatnācija ir ap 90% no ļaužu kopskaita (nesasniedzams sapnis mūsu tautai, pat Lietuvā tāda nav), bet kas būs pēc 5-10 gadu atrašanās ES? Starp citu, paRaša nemaz neiebilst pret Gruzijas (un arī Ukrainas) dalību ES, cita lieta ir NATO, bet par to gruzīnu eirofani tikpat kā nerunā.
    Tātad, es nezinu, kā tur bija ar vēlēšanām, varbūt tiešām tajās bija viltojumi, varbūt arī nē. Viens gan skaidrs – ja Moldovā rezultāti būtu bijuši par mata tiesu savādāki un uzvarējuši nesorosieši, arī tiktu apgalvots, ka notikusi krāpšana. Abos gadījumos viena no pusēm uzvarēja ar niecīgu pārsvaru. Ar ko viss beigsies, Dievs vien zina, varbūt protesti drīzumā rimsies, kā tas notika 2020.gadā baltkrievijā, varbūt arī pāraugs jaunā “rožu revolūcijā”. Katrā ziņā mums tur nav jājaucas iekšā, lai gruzīni paši tiek galā ar savām problēmām, un nožēlojama ir mūsu, Baltijas valstu, vadītāju bāšanās pa vidu ar saviem “nosodījumiem”. Te nu labāk būs, kā savulaik mūsu Veročkai bija ieteicis Širaks – lieku reizi paklusēt !!!
    Nejauksimies citu valstu iekšējās lietās, lai viņi nejaucas mūsējās !!!
PAR TAUTU DRAUDZĪBU UN VALSTU SUVERENITĀTES RESPEKTĒŠANU
CĪŅĀI UN UZVARAI SVEIKS !!!

02.12.2024.                                Aivars Gedroics