Kur ir veiksmes robeža? Tas atkarīgs --  ko katrs uzskata par veiksmi? Ja ir kritērijs par darba lietām, tad esmu veiksmīgs, jo galvenais -- darbs ir! Ja kritērijs -- ģimene, tad neesmu veiksmīgs, jo esmu šķiries, un neesmu jau spēcīgajos 20 - 30 gados, bet tuvojos jau pusmūžam. Un tādiem atjaunot ģimeni ir problēma -- kam vajadzīgs tāds vecs. Ja kritērijs -- nauda, tad reizēm ir veiksme, kad ir likāka nauda un reizēm neveiksme, kad jādomā kā galus mēneša beigās savilkt kopā.

Vairāk strādāju viens pats. Ir darbi, kur viens nevar iztikt, bet pārsvarā cenōs pats tikt galā ar darbu.

Šeit es atceros vienu senu un labu teicienu:

Ne tas ir stiprs, kas iet un nepaklūp,
Bet stiprs ir tas, kas paklūp
Un ir spēcīgs piecelties , un tālāk iet!

Tur jau tā lieta, ka ne vienmēr atrodam par ko priecāties. Jo visa tā sāls ir -- ka mēs nemākam priecāties. Priecāties mākam tikai, kad otram ir neveiksme. Paši tā no sirds priecājamies ļoti reti. Tāpēc ir neveiksmes, skaudība. Mums jāmācās pārvarēt grūtības, piedot otram un priecāties sākot par visu, ko radījis Dievs.

Reizēm cilvēks nonāk tādā brīdī, kad viņš grib vienkārši izrunāties. J''lauj tādiem cilvēkiem izkratīt visu, kas sakrājiies viņā.Kad šis cilvēks visu izteicis, viņš jūtas daudz labāk. Un vēl labāk viņš jūtas, ja viņu saprotoši uzklausa un vēl iedod kādu padomu, reizēm pat uzmundrina. Jo tagad pasaulē cilvēki ir kā ierāvušies sevī, īgni. Bet kad ļaujas viņam izrunāties, viņš  no sevis izgrūž visu nevajadzīgo. Tas tāpat kā pie psihologa. Jo mēs katrs kaut nedaudz, bet esam otram kā šie palīdzīgie spēki.

Vai vispār mums latviešiem jāēd amerikāņu ēdieni? Kāpēc vispār daudz kas jāpārņem no ārzemniekiem, kā piem.helovini, valentīndiena, hamburgeri, hotdogi utt. It kā mums pašiem nebūtu savas labas lietas