Atrast..., pazaudēt... - dzīves realitātei nepilnīga rīcības palete. Varbūt tā būtu papildināma ar citiem vārdiem: nopelnīt, palīdzēt, saprast, un jēdzieniem:pieklājība, izpratne un pacietība.
Grūti ir visu rarežģīto situāciju aiz savas virtuves loga piemērot tikai diviem jēdzieniem - sanāk kā datoru valodas diviskā sistēma, vai tikai melns un balts, bet dzīve ir daudz krāsaināka! Mēģiniet cienīt arī citus, kas zina, varbūt ar laiku, viss sāks mainīties.

Mēs esam visizturīgākā un pacietīgākā tauta uz pasaules. Nekas mūs nespēj izmācīt un mainīt mūsu domas. Kā balsojām par egoistiem tā arī turpinān...

Katram ir jāiziet visi attīstības loki secīgi - soli pa solim. Nenobriedušam prātam nav jēga pavērt durvis augšējā balkonā, ja viņš nav iemācījies pieklauvēt pie durvīm. Jebkurš skolotājs to zin - navar lasīt, ja neesi iemācījies burtus. Turklāt nekatrs skolnieks pieņem kuru katru skolotāju. Bet gadās, ka skolotājs ir kāds, ko par tādu nemaz nevari iedomāties. Tikai tad, kad "stunda" ir cauri un "skolotājs" prom, var sēdēt un apdomāt: "kas tas tiko bija, ko es nupat iemācījos"? ...  tā sākas interesantā dzīve...

Prast nozīmē ne tikai zināt, tas ir attieksmes jautājums. Arhimēds reiz teicis: mīlestība tā ir teorēma, kura jāpierāda katru dienu. Daudzi mīlestību saprot kā iemīlēšanos, tāpēc attiecības neturas ilgi, jo pamatā ir eiforija - tā nav ilga parādība. Eiforiju rada idealizācija - pieņēmums, ka tavs romantikas "objekts" ir ideāla būtne. Kad rozā brilles nokrīt ideālajai būtnei "parādās" trūkumi. Interesanta lieta ir tā psiholoģija...

Tie cilvēki, kuri uz visiem laikiem grib samaitāt gēnus saviem mantiniekiem, manis pēc lai precas ar melnādainajiem. Žēl tikai, ka cilvēki, kuri uz to iekrīt nezina ko viņi dara. Ne jau visi interesējas par mūsu seņču mantojumu (vēdām), kur ir ar melnu uz balta rakstīts, ko jādara, lai saglabātu saviem pēcnācējiem labu veselību un ilgu mūžu. "Pērkona grāmatā" tas bija rakstīts, bet jezuītu inkvizīcija sadedzināja gan grāmatas, gan Burtniekus - zināšanu glabātājus, tagad šīs zināšanas ir saglabājušās krieviski grāmatā "Сантии веды Перуна", kok. filmu sērijā "Игры богов" un citos vēdisma avotos internetā. Zinu - visiem to nevajag, tikai tiem, kas vēlas lai viņu pēcnācējiem būtu ilga un laimīga dzīve. Tiem arī ir šis vēstījums.

TV neskatos jau gadu un jūtos daudz labāk. Daudz vairāk var paveikt un ir jautrāka dzīve. Pamēģiniet paskatīties vecās 50-o, 60-to un 70-o gadu filmas, salīdzinot ar pēdējo gadu filmām tās šķiet ļoti naivas. Interesanti, kas ir tas, kas ir mainījies domāšanā. Jo tālāk, jo vairāk viltus, vairāk slepkavību, vairāk katastrofu, vairāk negāciju. Tā vien gribas uzdot jautājumu režisoriem; kam mūs īsti gatavo? Kādu tas atstāj iespaidu uz mūsu un bērnu psihi...

Cik cilvēku - tik padomu. Vai tas atvieglos risināšanu - varbūt. Dažkārt raugoties uz problēmu no malas, ir vieglāk saskatīt risinājumu, nekā esot "iekšā". Taču vai varēsiet problēmu izklāstīt tik smalki niansēs, lai saglabātu privātumu?

Kad zinām par lietām un to dabu tik daudz, ka varam prognozēt to progresu, tad mums ir pamats domāt, ka esam viedi. Pēdējie viedie seņči izgaisa līdz ar kristietības "apgaismības " gājienu un arī termini ir izbalējušu gadsimtu dzirnās, bet Omskā vēl daži ir palikuši.

Mūs no agras bērnības māca attīstīt prātu. Liek iet skolās, kurās nemāca domāt, bet māca iegaumēt dažādas zināšanas. Līdz šim nav gadījies atrast tādu skolu, kur mācītu izkopt savu intuīciju, pat radoši domāt var iemācīt tikai atsevišķi apdāvināti skolotāji. Mūs pat mācību sākumā neiemāca pareizi mācīties, lai mēs šo procesu (mācīšanos) spētu veikt kvalitatīvi. Arī mācīšanās procesa gaitā tikai retais skolotājs rūpējas, lai visi skolēni varētu paspēt apgūt mācāmo vielu. Ja kāds apgalvo, ka spēj pieņemt lēmumus intuitīvi - jauki. Ja darba devējs (vai klients) to uzzinās, zināsiet, ko nozīmē doties "Suvorova pēdās". :) personiskajā dzīvē, protams šādi eksperimenti ir vietā. Nāk lielas pārmaiņas, varbūt tā drīz kļūs ikdienišķa parādība, kas zina?

Bija laiki, kad katrā lauku sētā katra saimniece garajos ziemas vakaros izauda sev tādas drēbes, kādas modernajiem zīmolotājiem ne sapnī nerādījās, arī maizi iemanījās izcept garšīgu un veselīgu un ar lielu izbrīnu raudzījās čigānietē, kura zīlēdama stāstīja, ka reiz tālā nākotnē visi cilvēki ēdīs maizi no viena cepļa, tīrumus ars ar dzelzs zirgiem, bet cilvēki dzīvos betona kastītēs un par šādu dzīvi viņiem būs jāstrādā melnās miesās visu mūžu. Gāja laiks, mijās notikumi un kas gan varēja iedomāties, ka čigānietei maksātie dālderi atmaksāsies...