Vietā un laikā pateikti šie vārdi īstajam cilvēkam arī pēc 50 gadiem nebūs tukša skaņa,bet zināmā mērā divu cilvēku dzīves jēga un saturs. Kas tam nepiekrīt...žēl...viņus.

Man istabā pie sienas piestiprināta vecvecmāmiņas izšūtā sedziņa ar uzrakstu ,,Dzīve ir sapnis,ideāls maldi,, manā izpratnē patiesi vārdi. Vai cilvēks var būt laimīgs vienatnē domāju jā,ar piebildi ka viņš jūtas komfortabli viens,nevis barā.

Daru ko gribu ,kā gribu un kad gribu.

Atkarībā no situācijas ,dažkārt noder gan viens gan otrs.

Ja reiz raud,tātad ir iemesls,ja mīli tad pacenties uzzināt kāds,ja nevēlies zaudēt tad pacenties atrisināt to.

Pamet šķipsniņu sāls zem tepiķīša pie ieejas durvīm,tad skaudība un nenovīdība netiks iekšā.

Nekad,kas zin kur būsim un kādi būsim rīt.

Panikā noteikt nekrītu,kam vajadzēs ,tas pārzvanīs. Tik liela atkarība no telefona man nav,cit dien aizmirstu par viņa esamību.

• Mani apmierina.

Ievēlētais sastāvs protams apmierina daļēji ,bet ko viņi spēs mainīt un kādu mācību būs guvuši rādīs laiks. Tam vadzim vienreiz taču bija jālūst,tikai vai vienkāršai tautai būs labāk....

Katram ir sava mēraukla laimei,viens ir laimīgs ja viņam uzsmaida,citam pat ar kaudzi komplimentu un limuzīnu nepietiks laimei,tas viss protams salīdzinājuma formai.