Ar militāristiem cīņās ielaisties nav vērts. Labāk uzreiz vicini balto karogu un strauji atkāpies ierakumos. Galvu ārā gan nebāz, nav droši.

Hmm, man brīžiem neizdodas nepaklūpot lielveikalā pa eju nosoļot. :D Klūpu uz līdzenas vietas, nevajag nekādas vagas.

Njā, nerakstu gan vairs "parastas" vēstules. Varbūt jāsaka - "īstas"?.. Vēl gan pa laikam apsveikumu kartītes gadās taustāmā veidā nosūtīt, bet diezgan reti.
Neesmu gan īpaši pārliecināta, ka tas ir svarīgi. Vai ka virtuālās vestules kaut kādā ziņā sliktākas.

Tāds ļoti augsts uzstādījums - lai tikšanās ar Tevi (ar mani?) būtu nez kāda milzu laime. Nedomāju, ka tam atbilstu. Nedomāju, ka Tu atbilsti. Pieļauju, ka ir daži cilvēki, uz kuriem šo teicienu tiešām var attiecināt, bet nudien tikai daži.
Es? Nē, nekāda Ziemsvētku dāvana neesmu. Esmu diezgan labs cilvēks šī vārda tradicionālajā izpratnē. Foršs laikam gan drīzāk ne.

Manuprāt var gan, ja tikai abiem ir tāda vēlme. Uzsvars, protams, uz vārdu "abiem". Nu, priekšnoteikums, ka neviens no abiem nav jau kopā ar kādu citu.

Man patīk, ka Annei pie d ir atraitnis. Atraitnis varētu būt uz palikšanu, nekur nepazudīs droši vien.
Par sevi paklusēšu.  

Paskarbi gan. Un tā patiešām laikam nav labi teikt. Bet - bakstīt ar pirkstu un mācīt uzvesties arī nav nekādā priekšzīmīgā uzvedība. Tā ka - dots devējam...  

Neskatos TV, neko nezinu par Rēderu un (diemžēl?) nepazīstu arī Ku-kū. Bet kas ir amizanti - atverot šo jautājumu, maliņā, sadaļā LĪDZĪGI JAUTĀJUMI redzams visai izmisīgais jautājums
Ko darīt ar izkārninājumiem?
Nez, varbūt tiešām šais tēmās ir kaut kāda līdzība?    

Anitai tik pamatīga atbilde, ka vairs neko nepieliksi! Tik precīzi nebūtu iedomājusies noformulēt nemaz...

Kā vairumam, man šķiet. Ne vairāk, kā varu panest. Dažreiz (atkal jau - kā vairumam, man šķiet) liekas, ka par daudz un par smagu, un par ko man tāda netaisnība   ... Bet galā tieku, tātad viss pareizi.