Ir ta ir , kadreiz ka biķiņ padaudz gadas paņemt uz kruti  un ap dusu ir čabigi , un aiz stura kad izrauj tad saprotu nu viss pagalam

Teikšu, ka viss ir nosacīti.. mantu zaudēt- nekas patīkams, protams- var jau atkal šā vai tā to labumu atgūt vai iegūt no jauna... godu zaudēt- vispār , no sākuma būtu jādefinē- ko ar to " godu " domā.. kas vienam gods- otram- negods..  dūšu zaudēt- arī nav it kā mirstamā kaite, tomēr - ja iepriekš minētās štelles bija kaut kā atkarīgas vairāk no apkārt esosiem apstākļiem , tad šito labumu nāksies vien pašam sevī dikti kārtīgi meklēt, lai atjaunotu.

nedirs šķīvī, nekas nav zaudēts. pirdiens segā ir tikai aicinājums.

sūdīgi ir tas, ka te ņaud und klepo. tieši te. tad gan ir garām, pagalam un nost.

Mūsu senči zināja visu labāk ! Varam paļauties uz pareizību.

domāju ka patiesi teikts - zaudēto mantu  var atgūt, zaudēt godu - savu pašcieņu, bet dūša - ir mans ieksējais spēks, bez kura vispār nekā nav ...

Tajā ir liela taisnība !  

tas bija kadreiz ,kad koki bija lieli ,tagad nevienam nekauna ,ne goda un pie kam vel ar visu to lepojas ,laiki ir mainijusies ,vertibas ari