Ļoti ceru,ka nē.Bet ar bērniem ir tā-gadās.ka jāļauj pašiem ar visu tikt galā,un tad,pieļauju,dažam labam var likties,ka esmu vienaldzīga...:)) Un domāju,ka sāp arī.Bet kā citādi šos norūdīsi?

Nenoliedzami, jā!!! Un briesmīgi ir tas, ka citiem tas sagādā apmierinājumu, kad Tu ciet  

Gadās , bet vēlāk es palūdzu piedošanu .

mes saveejos sapinaam pat negribot,bet sanaak...

Cenšos nesāpināt, bet reizēm tomēr sanāk. Solos laboties un rats griežas tālāk.

Nu nē, ceru, ka tā nedaru, jo nemaz nespēju būt vienaldzīga pret saviem tuvajiem, un pat ne tik tuvajiem. Var gadīties, ka aizņemtība un steiga, arī attālums var liegt bieži tikties, bet vienmēr sazinos, lai zinātu, kā klājas, kas sasāpējis, kas labs. Bet jaukties gan nejaucos tur, kur manu palīdzību nevajag. Kontaktam jābūt, bet jāļauj pašiem lemt un rīkoties, un tā nu gan nav vienaldzība.

Domāju, ka pat pārāk bieži.

tikai tad ja kāds ir pelnījis to vienaldzību

  Gadās jau...

vispār ,ja tā padomā ,tad jā ,bet tas nav tīšām ,bet dzīves mūžīgajā steigā piemirstas....