Skumjas ir dvēseles stāvoklis... tikai jāuzmanās, lai tas nepiemeklē pārāk bieži - ja tā ir, jāmeklē veids, kā sev palīdzēt, jādomā, ko var mainīt savā dzīvē, lai nejustu šīs skumjas, kas tiešām varbūt ir alkas pēc kā nepiepildīta...
bet par sevis žēlošanas pusi - nevajag ne žēlot sevi, ne ļaut citiem sevi žēlot - jāmeklē risinājums- tas vienmēr ir, tikai esam kļuvuši kūtrāki, slinkāki

Kaut kur reiz lasīju, ka mūsu prāts esot kā veca, pļāpīga un ņerkstoša sieva. Tas glabājot savā atmiņā ikvienu pieskārienu, žestu, acu skatienu, vārdu, neizsapņotu sapni un varot tos uzcelt dienasgaismā jebkurā mirklī,  liekot cilvēkam justies kā sapītam zirnekļa tīklos. Skumju zirnekļu tīklos....

Ir reizēm tāds periods sevī, ka bez iemesla uznāk skumjas, jā dažreiz aiz žēluma pret sevi, bet šo stāvokli mēģinu sevī pārvērst kādā citā enerģijā...kaut vai izpalīdzot citiem
Ja skumjas māc kāda nenotikuša notikuma, iespējas, varbūtības dēļ - mēģinu rast kādu nodarbi, kas piesasitīs lielāko daļu mana prāta, jā tieši prātam dodu darboties, vai arī *aiz apkaklēs sevi velku ārā* - sadusmojos uz sevi un tad jau paskatoties no malas uz sevi - eh, i par ko es te tā *izšķīdu?*

Ilgas pēc kā labāka,pec kaut ka nebijuša

Ja skumjas ir dvēseles stavoklis, tad jātic, ka dvēsele ir visam dzīvajam un šķietami nedzīvajam, pat akmeņi skumst, mājas skumst un sunītis, kurš saimnieku gaida skumst. Par sunīti vēl piekrītu, ka viņam ir dvēsele, bet par akmeņiem gan nē.

Piedāvāju savu versiju!

Skumjas ir nenotikušā notikuma sajūta. Kad notikums sāk notikt, tad skumjas pārvēršas savā pretmetā – priekā.

Traki ir tad, ja notikums kaut kādu iemeslu dēļ nenotiks nekad. Tad lūk iestājas bezgalīgas skumjas. Novēlu tās nepiedzīvot.

Skumjas,pēc mūsu mīļajiem,kuru vairs nav.

..tad, kad feja nespēj sarunāties.

Kad ir skumīgi ap sirdi.

skumjas,ka esi viens.....