Tad pasaki sev " VAJAG "

pēc melnās joslas nāk tā baltā...
reizēm tikai jāgaida ilgāk nekā šķiet, ka vairs spēj izturēt, bet arī tas viss ir tikai šķietamība...
Piekrītu Oļegam, biežāk nekā šķiet nepieciešams ir jāpasaka sev - es varu, vajag... un jātic tam līdz sirds dziļumiem. Ja nevari ticēt nekam augstākām - nekad nedrīkst aizmirst, ka vienmēr var ticēt un paļauties uz sevi...

Sirdi nevajag kā futbolla laukumu lai samīļotu tos kuri ir mīļi. Pat tad kad nav nekā, atradīsies ko dot. Un ja tev šķiet ka, neviens tevi nemīl, Tad tie ir maldi.Neļauj pasaulei par sevi pasmieties. Tu nēesi radīta ne par dzīvnieku ne puķi ne citu ko, bet gan par cilvēku, kuram ir sava vieta virs zemes, un laba vieta.Var sapņi sabrukt, ticība pazust, taču kāp tajā atpakaļ. Jo tas kas ir tagad, rīt vairs nebūs. Būs jaunas lietas, jaunas sajūtas un jauni apstākļi. Vis tev izdosies. Celies un ej uz priekšu.

Paraudi.Pažēlo sevi.Un tad sāc no jauna.Smagākās ir pelēkās svītras,kad iestājas vienaldzība.

kas kam palidz...
1) paskaties uz savu dzivi no malas, raksti, cik daudz ir labu, cik sliktu lietu, varbut ka to plusu sanaks vairak: un tas sliktas lietas vel var mainit
2) aizbrauc uz paris dienam pie juras/uz laukiem, kur busi viena pati
3) daziem palidz ari psihologs
4) skala muzika
5) atceries visas labas lietas, kas notikusas tava dzive

man liekas, visiem kaut kad uznak bezceriba, un domaju, ka ta ir normala musu dzives dala. gan jau driz uzspides saulite:)

Dzīve jau nav tikai jauku brīžu kopa.Tā ir raiba,kā dzeņa vēders.Vajag tikai izturēt to melno strīpu,bet pēc viņas tak nāks arī baltā strīpa un būs atelpa.