Kur tādas "gudrības" radušās? Tieši ar pusaudzi ir jarunā nopietni, ar ultimatiem tikai spīts vairosies. Smadzenes viņam ir pietiekami attīstītas, tādēļ tā sajūta, ka visu zina. Ar pieredzi un situāciju analīzi tā pašvakāk, kā arī visu taču gribas pamēģināt, atbildības sajūtas vēl nav īsti stabilas, nedrosības sajūta tiek koppensēta ar pārgalvību. vēlams pusaudzi  pārslēgt uz citu interešu loku, tad arī manīsies prioritātes. Jāruna ir, jadalās pieredzē, jāatceras pašam sevi pusaudža vecuma, ja ne sevi, tad savus draugus.

pusaudzis ir mazliet paaudzies cilvēks Tavā vecumā. Viņam citu norādījumus vajag apsvērt. Tas ir līdzvērtīgs cilvēks Tev jau no piedzimšanas - viņu nevajag "lauzt" - viņu vajag KLAUSĪTIES.  reizēm vajag piekrist un galvenais ir smaidīt....

...laiks, kad ievingrina savus Spārnus, bet vēl īsti nezina, kurā virzienā Aizlidot.

Ar pusaudzi jābūt gudram. Vienmēr jāatstā piekāpšanās ceļš....

Tā laba sieviete neteiktu! Labu bērnu audzina ar labo! Gribi bandītu izaudzinat, sāts tad biedēt.  

Bērns jāmāca no šūpuļa,tīņa gados tas ir par vēlu!...

tieši TĀ - jāatceras pašiem sevi - runā ar pusaudzi viņa valodā un  viss būss OKEI, bet esi iists PUSAUDZIS (tas kurš tam ticis pāri  !!!)  - ne katrs to var, bet katrs to grib ...

Otrādi...

Tad vecumdienās lauzīs Tevi.

konflikti protams būs,tāds vecums,viss jārisina ģimenē,savādāk izaugs mūžīgi uzmanības deficīta nomākts „mērkaķis”.

Lauzt nevajag, karot- ja  nu savādak nevar... Kā reiz- butu svētīgi - parunāt kā līdzīgam ar līdzigu un pacensties to - lielo , bet vel ne visai pieaugušo cilveku - izprast. .