Liekas, tikai reizi gadā tik daudz runā par pasakām un brīnumiem. Pie tam mūsu platuma grādos, tas ir tas tumšākais laiks, kad laikam ar pasaku un brīnumu palīdzību cenšas no tās dabas tumsas atbrīvoties, "noliekot malā" sveces un elektrību.
Ar kokiem un siksnām bērnībā ticību brīnumam mēģināja izsist. Ja vardarbībā cietušo bērnu uzticības telefons būtu ilgāk par gadiem 10, gan jau zvanu uz to būtu neiedomājami vairāk. Tikai tam bērnam būtu jāaizdomājas par nepieciešamību zvanīt un uzdrošināties teikt, ka no viņa visiem veidiem (arī bez kokiem un siksnām) tiek izsista ticība pasakām.
vai ar reizi gadā, pat piespiedu kārtā, daudz klausoties pasakas, tās cilvēka dvēselē atgriežas? Diezin vai. Un tā nu tās reālās būtnes atkal kaut kā rosās līdz nākamajam tumšajam laikam. Visu laiku esot tumsā, bez ticības pasakām un brīnumam.