Agrāk esmu intervējusi daudzus. Tas noteikti ir sava veida ieguvums – ne jau viss dzirdētais tiek uzlikts uz papīra citu lasīšanai.  Intervijas sākums taču ir saruna un sarunā tiek iepazītas ne tikai lietas, ar ko nodarbojas intervējamais, bet arī pats cilvēks. Skan vienkārši, teorija ir daudz dziļāka un plašāka. Par ieguvumu aizdomājas tikai tad, kad intervijas vairs neraksta. Visvienkāršākais gadījums – pienāk vecuma pensijas gadi. Man līdz tiem vēl laiks. Pati arī intervijas esmu sniegusi vairākkārt. Galvenokārt – reklāmas nolūkos. Interviju pati ar sevi pirms vairākiem gadiem esmu rakstījusi. Tā gan netika publicēta, bet vairākas vietas vārds vārdā pārrakstītas un izmantotas avīzē bija. Tāds neierasts žanrs – pašintervija – saglabājas arī šoreiz.
___________________________________________________________________________________
Kas tu esi, ja tik droši runā un nemaz neesi nobijusies?
Kā es saku – esmu veca žurnāliste, kuras aktīvās gaitas pirms gadiem desmit  pārtrauca autoavārija, kas pilnībā izmainīja manu un bērnu dzīvi.
Par autoavāriju tu neko negribi stāstīt?
Laikam nē. Pašu avāriju es nemaz neatceros, pēc tās es gandrīz divas nedēļas esot pavadījusi komā. Mediķi to nav teikuši un nekādos medicīnas papīros arī tas neparādās. Tagad daļa sabiedrības uztraucas par to, ka piedzērušies šoferi iet bojā. Bet vai kāds uztraucas par to, ka piedzēries nosit otru un izmaina dzīvi palikušo ikdienu? Ja tas piedzēries būtu nositis arī mani, es tagad nevarētu teikt – esmu veca žurnāliste. Sievietes jau parasti savu vecumu cenšas paslēpt. Es no saviem gadiem nebaidos. Visu citu  bez manas atļaujas atņēma kāds piedzēries. Es lēnām mēģinu ko atgūt, iegūt no jauna.
Pēc papīriem tu varētu gulēt mājās un saņemt invalīda pensiju, bet tu staigā apkārt.
Jā, no sākuma tikai kopā ar savām divām mopšu kucēm, kuru vairs nav. Viņas man daudz laba izdarījušas, kaut vai – lika no rītiem piecelties un iziet ārā. Tagad es staigāju viena un turpinu uzbāzties citiem. Var  jau aizbildināties ar to, ka mēs visi esam sociālisma produkti un samierināties, ka tagad nevienam neesi vajadzīgs. Agrāk, kad no manis tieši vai netieši varēja dabūt piecus latus, es daudziem biju vajadzīga. Bet es negribu, lai paiet vairākas paaudzes, līdz visi saprot, ka invalīdam vajag palīdzēt. Vismaz morāli. Man pašai morāli daži kursabiedri ir palīdzējuši. Citi, kuriem agrāk manj vajadzēja, izliekas, ka manis nav vai uzskata, ka es esmu stulba.
Bet tev jau klājas labi.
It kā jā. Bet ne tā, kā agrāk, kad es biju aktīva sabiedrības locekle un santīmus arī nemācēju skaitīt.
Kas tev nepatīk šajā dzīvē?
Par to man ir laiks domāt – rakstiņu rakstīšanu esmu nomainījusi pret lupatu segu aušanu, kuras arī mūsu valstī vajag maz. Aužot galva nav aizņemta ar vārdu pareizrakstības problēmām. Var izdomāties visu ko. Piemēram, neviens nav pasargāts no nelaimes. To apzinās tikai tie, kas paši nelaimes brīdi pārdzīvojuši. Pirms pāris gadiem es teicu, ka tikai no cilvēka paša viss ir atkarīgs. Diemžēl ne gluži viss.
               Tās pašas pensijas. Man, protams, ir krietni lielāka pensija nekā invalīdiem kopš dzimšanas vai tiem, kuri pirms invaliditātes iegūšanas veikuši maz apmaksātu darbu. Kāpēc agrāk tie cilvēki nestrādāja tur, kur vairāk maksā?  Es taču nevaru būt tāda neliete un teikt, ka jāpamet visas tās iestādes, kurām algu maksā no valsts. Jo vairāk laiks paiet pēc avārijas, jo vairāk es varu teikt, ka mēs tā esam audzināti – ka tik pašam labi pašlaik, kas tev daļas par citiem. Es varu  atzīt, ka pati esmu pārkāpusi šo nerakstīto audzināšanas likumu – esmu palīdzējusi izvēlēties profesiju, iekārtojusi darbā. Tie nekādi nebija mani tiešie darba pienākumi. Kāds no tā labums? Viņiem šodien varbūt ir. Man? Jādzird vien  – visu mūžu par to tev kājas jābučo? Es nemaz to neprasu, ja patīk, var bučot kājas tam, kam tas sagādā baudu.
   Tas, ka es šodien zinu gan veselo, gan invalīdu ikdienu arī nevienu neinteresē. Par invalīdiem  tagad runā vairāk. Runā ne paši invalīdi, bet runā par viņiem.  Runā daudz, pie tam runā vienu, bet dara citu. Eiropā invalīdi ir. Varbūt kāds no tiem apmēram 120 tūkstošiem invalīdu mūsu valstī arī ir cilvēks?
Tu, kas tagad varētu domāt tikai par sevi, to nemaz nedari, bet domā par citiem. It kā no tā būtu kāds labums.
Vai tad var manīt, ka es domāju par citiem? Ieradumam laikam liels spēks. Es domāju arī par sevi. Es taču mīlu sevi. Neviens cits manā vietā par mani nedomās. Negādās.
Es domāju  par saviem, tagad jau pieaugušajiem, bērniem. Normālai mātei bērns ir bērns arī tad, ja viņam jau ir gadi sešdesmit. Avārijas brīdī bērni bija pubertātes gados. Viņi izauga paši un viņus audzināja citi, kā prazdami. To es tagad nožēloju. Bet avārija rada arī tādas sekas.
   Par citiem es domāju. Kaut arī, kā es saku, nevienu tas neinteresē. Svarīgāk taču ir, ko domā un dara, piemēram, politiķi. Tas nekas, ka viņi atklāti slepus spēj apzagt visu valsti. Es to nekādi nevaru. Man, piemēram, jādomā, ka valstīs, kur ārstiem ir atļauts veikt eitanāziju, nav tik liels invalīdu procents. Rupji rēķinot mums katrs desmitais iedzīvotājs ir invalīds. Pavisam veci cilvēki, kuri izvēlētas eitanāziju, nemocītos  un nemocītu citus.
Tu tikai par tādām bēdīgām lietām. Vai tad priecīgāks tavā ikdienā nekas nav?
Ir, ir. Labs laiks ir, kad nekas nekrīt no gaisa. Māla krūzīšu krāšana no dažādām valstīm ir saglabājusies, tagad tikai tās ved bērni un daži pazīstamie, kuriem es paprasu. Cilvēku vietā man ir suņi. Bija trīs. Gan jau būs atkal. Visu man vajag daudz un jau vakar.
Tu teici, ka esi bijusi aktīva sabiedrības locekle. Kā tāda tagad var dzīvot viena?
Izrādās, ka var eksistēt viens bez sabiedrības. Var eksistēt. Es arī joprojām uzbāžos citiem. Ir tāds NVO, tas ir, nevalstiskās organizācijas. Piedalos Sieviešu Invalīdu asociācijas „Aspazija” darbībā. Laikam jāsaka – piedalījos. Par invalīdu NVO man arī ir savs viedoklis. Mūsu valstī ir kādas 200 invalīdu NVO, no kurām katra sevi uzskata par galveno. Bet kas tad ir galvenais mūsu valstī invalīdu lietās? Ir mums dažādas ministrijas. Starp tiem 120 tūkstošiem invalīdu neviena cilvēka nav? Invalīdiem esot jāintegrējas sabiedrībā. Varbūt sabiedrībai jāintegrējas invalīdos? Kur ir un kas tad ir pieņēmis šo skaidrojumu? Man ir zināmi tādi, kas uzskata, ka agrākie sasniegumi nav vērā ņemami. Citiem vajag vienu reizi morāli dabūt pa galvu, lai liktos mierā. Man laikam vajag simtu vienu reizi. Var jau gudri paskaidrot, ka NVO nav pakļautas nevienai ministrijai. Tagad es pati runāju, bet kur ir mana darīšana.
Parunāsim par ko citu. Tagad populāri apspriest seksu.
Runāt par to ir populāri, bet ar to nodarbojas vairāk vai mazāk kā agrāk?  Kas to lai zina. Par seksa teorijām es nemaz negribu runāt un nevienu jau tās neinteresē arī. Lai taču katrs dara, kā grib, ka tik pašam un partnerim labi. Par lietām, kas saistītas ar seksu es varbūt varu teikt to, ka agrāk vairākkārt nācās dzirdēt – piekrāpsim tavu vīru. Es vīru nekad netiku krāpusi. Kur tagad ir tie vīrieši, kas izteica šādu piedāvājumu? Laikam krāpj citus vīrus.
Kas tev tagad  traucē būt laimīgai?
Kas ir laime? Un tādas lielas laimes vispār nav... Man ir tādi mazi prieciņi – vakaros varu sev teikt, ka visu esmu izdarījusi tā, kā pati gribējusi. Priecājos, ka mani bērni mēģina tikt galā ar dzīves grūtībām, priecājos, ka kādam citam klājas vēl labāk nekā man. Es neesmu ļauna. Meita nesen teica – ja tu kaut kā pierādīsi, ka ir pārkāptas tavas cilvēktiesības, tas būs Ginesa rekordu grāmatas cienīgs pasākums.  
Intervijas sākumā vai beigās tiek uzdots kāds ļoti gudrs jautājums. Ko tu gribētu, lai tev paprasa?
Neko. Kādam, varbūt arī man pašai, izdevīgāk būtu, ja es pilnībā visu iepriekšējo pēc tās garās komas būtu aizmirsusi. Tikai es neesmu. Gan jau par invalīdu lietām es arī ko izdomāšu un tad būs jādara. Man nav jābaidās kaut ko zaudēt – visu man atņēma piedzēries šoferis – vīru, darbu, bērnus, mantu, ikdienas rūpes. Vienīgais, kā man tagad ir daudz – brīvā laika. Katrs to izmanto pēc savām iespējām. Vai spējām. Es brīvo laiku gribu izmantot ne tikai savā labā. Man pietiek laika zāles pļaušanai, aušanai, rakstīšanai. Vēl kāda „šana” nepieciešama. Vai palikt tajā bedrē, kurā kāds cits, atļauju neprasot, iegrūdis? Kādreiz bija modē tāds Imanta Ziedoņa epifānijas teikums – „Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks.” Ārā neviens nevilks. Skumjas sarunas beigas, bet es vairs neatbildēšu uz taviem jautājumiem.
Paldies par to pašu. Varu tikai piebilst, ka katram pašam jāķepurojas, kā tai vardei krējumā, lai no tās bedres tomēr tiktu ārā.

                                                 Ar II grupas invalīdi Guntu Leonu runāja Gunta Leona

  Visam cauri skan privāta sāpe – gan jau tā vai līdzīgi teiks daudzi, kas tādas neprognozējamas pārmaiņas ikdienā nav piedzīvojuši.  Nedod Dievs, viņiem tās piedzīvot.
   Sāpe ir. Labi, ka to var sajust arī citi. Vai tikai privāta, to nevar apgalvot. Tie, kas kaut ko līdzīgu pārdzīvojuši, to cenšas citiem paslēpt  vai baidās, ka to varētu uzzināt vēl kāds. Tādi diemžēl mēs esam. Tādi izaudzināti.  Vientulībā klusi ceram, ka kāds no sabiedrības vienkārši pasniegs palīdzīgu roku. Tā var palikt arī vientuļās cerībās, visi apkārtējie taču ir tādi paši  un domā, ja neko skaļi neprasa, tad jau neko nevajag.
Intervija pašam ar sevi nav nekāds žurnālistikas žanrs. Vienkāršs izdomājums. Tikai -  žurnālistikā strādājis cilvēks pats spēj loģiskā secībā salikt trīs vārdus. Viņam nav jāuzbāžas citiem bijušajiem kolēģiem, lai ar viņu sarunātos brīnišķīgā intervijā. Vai jāmaksā barga nauda kādam pērkamam žurnālistam, lai parādītu, cik labs un visās jomās izcils viņš ir. Jāsaka – diemžēl gan vienam, gan otram  neuzbrauc piedzēries autovadītājs.
   Sāpe ir. Par sāpi ir jārunā. Jo šo sāpi nav izraisījusi tikai ļauna slimība, no kuras neviens cilvēks nav pasargāts. No šīs sāpes gan varētu pasargāt citus, ja par sāpi vairāk atļautos runāt.