Dzīvē dažriez gadās būt izvēles priekšā- lauzt visu veco un iemīt jaunu taku. Vai tiešām ir vērts kaut ko mainīt ja tālumā ir tikai nezināmais?
Ключевые слова: attiecības38711
Kas ir garš un pelēks mūžs pret vienu laimes mirkli?
A.Eglītis
Visgrūtāk ir mainīt sevi, savus aizspriedumus, vecās pārliecības un raksturu. Grūti ir atzīt, ja kādam citam ir taisnība nevis tev pašam. Grūti ir pārvarēt slinkumu un sākt strādāt pie sevis pilnveidošanas; garīgas un fiziskas. Gan jau jūs paši zināt, kā tas ir vai ne? Bet visu atsver gandarījums, ja esi to veicis, jo tik daudz jauna un interesanta paverās... Ja kāds netic - pamēģiniet, būs to vērts!
Ja šaubies, tad nedari, ja dari, - tad nešaubies!
Jaunais ir nezināmais. Nezināmais vilina, un satrauc, jo ietver cerību, ka būs brīnišķīgs. Tomēr - nekas nespēj garantēt, ka tā patiešām būs. Vecais ir labi pazīstams, līdz apnikumam pazīstams, kaitinošs un varbūt pilnīgi pieriebies. Tomēr ziināms un, lai arī kāds tas būtu, stabilizējošs un nomierinošs.
Jaunās attiecības, kurām aiz muguras ir salauztas vecās, noteikti prasīs milzīgi daudz spēka, uzticēšanās, paļaušanās uz otra atbalstu un izpratni. Un vecās vēl ilgu laiku emocionāli "vilksies" līdzi.
Tāpēc manuprāt, neviena no izvēlēm nav ideāla. Svarīgākais ir - tad, kad lēmums pieņemts, atmest šaubas un turēties pie pārliecības, ka izvēle ir pareiza un darīt visu, lai dzīvē pierādītos, ka tā arī ir.
Nav tādu garantiju, ka viss būs labi, ka šis ir vienīgais īstais ceļš, kuru vērts iet, ja bail tikt sāpinātam, pievilties, vienmēr var palikt tur kur esi, darīt zināmas un iespējams jau apnikušas lietas, nepieņemt izaicinājumu, nepārbaudīt savu iespēju robežas un tā vietā baudīt nosacītu stabilitāti un drošību. Bet iespējams arī tā īsti nedzīvot, jo.. ja dzīvē meklē tikai prieku, tad nezināmais biedē, jo tas nav paredzams,kontrolējams, bet tas,manuprāt, ir arī diezgan garlaicīgi palikt tajā vienmuļajā pasaulē, "kur tev būs smieties, bet ne visus savis smieklus, un kur tev būs raudāt, bet ne visas savas asaras". varbūt vērts iekšēji apklust un ieklausīties intuīcijā..
Lauzt tāpat vien nav jēgas, vien tad,ja ir skaidrs ka savādāk nevar. Tālāk ir būvēšana, ko pats uzcelsi,tas būs. Arī šodien ir vien tas,ko paši esam uzcēluši...
Zināmā mērā tā ir izvēle starp attīstību un rutīnu.
Un kā zināsi,ja nepamēģināsi
Prieks nav baudas,vai izcelsmes sajuta-varetu but speja izvertet taktiku-merkus-iespejamos veidus-lidzeklus.
ne vienmēr vieglākais ceļš tāds arī ir.tādēļ arī mēs dzīvojam lai iemītu jaunas takas un sasniegtu nesasniedzamo nekad neskatis atpakaļ bet ej uz priekšu
Starp citu, tas nezināmais ceļš nereti nemaz neizrādās tas grūtākais, vienkārši ir bail riskēt, tipiskās bailes no atbildības par pieņemtajiem lēmumiem. Tieši tāpēc jau arī tur augšā visi skatās mutē ES, PB, ERAB, SVF u.t.t, lai tikai, nedod Dievs, nebūtu pašiem kaut kas jālemj.
Ar drosmi un parliecibu,veseligu zinkari varetu papetit jauno taku.
Būtu labi, jaunajā ceļā neatkārtot vecā ceļa kļūdas...
Un ne visi ceļi ved uz Romu..................
Vai mūsu valdība iet grūtāko ceļu???... Vai vīri un sievas pirmo grūtību vai nesaprašanās dēļ iet grūtāko ceļu???...Laikam tomēr vieglajam ceļam uz pasaules nav īpašas vērtības, jo caur grūtībām panākumus gūstam...
Per Aspera Ad Astra
Es iesaku iet pa veco ceļu bet paskatīties un palūrēt pa jauno :D un ja iepatīkās un ja priekšs tevis tad varbūt tas cēļs ir labāks,un var nest lielāku laimi.
..nevar sanākt sliktāk, tad neesi atradis jaunā ceļa sākumu...
Dzivee daudz reizu esmu meeginaajis lauzt visu veco un saakt pa jaunam. Ne reizi tas ne pie kaa laba nav novedis Taads aplis vien sanaak un ar katru reizi klust arvien sliktaak
Jā, ir gan vērts.... kaut vai tapēc, lai uzzinātu, ka spējam tikt galā ar nezināmo , lai arī iepriekš par to nebijām pārliecināti.
...ej un uzzini , kas tur tālumā ir, varbūt, ka tieši Tevi tur sagaida kas jauns...ja dzīvosi ar tādu nostāju..tad jau nav vērts vakarā arī ģērbties nost pirms gulētiešanas..no rīta taču atkal ir jāģērbjas..Tieši tas nezināmais jau ir virzītājspēks dzīvē!!!
Bet ja nu labs nezināmais ... ?