Cik tas nebūtu dīvaini un nepieņemami bet  ir bet, arī krāpšanai ir savi noteikumi.

Mana draudzene apprecējās, tā sakot, aiz lielas mīlestības un visus piecus gadus pēc kāzām ir nodzīvojusi tiešām laimīgi. Jā, protams, ziedus jau saņēma stingri pēc kalendārā norādītajiem svētkiem, vakariņas sveču gaismā nu jau arī bija pagātne, neprātībām gultā vairs nebija ne spēka, ne laika. Taču laulība – tā jau ir nopietna lieta, un mana draudzene tā arī pret to izturējās. Ceļojumā uz Ēģipti viņai vajadzēja doties kopā ar vīru, taču pēdējā brīdī viņam darbā uzradās svarīgi jautājumi, ko nevarēja atlikt. Tādēļ vīrs cēli piedāvāja nebojāt viņai brīvdienas, doties ceļojumā un atpūsties par viņiem abiem. Un draudzene arī devās.



Jau pirmajā vakarā viņa iepazinās ar ļoti simpātisku un arī vientuļu ceļotāju no Latvijas. Viss sākās ar vakariņām sveču gaismā, turpinājās ar ziediem un beidzās ar trakulībām gultā. Viņš aizlidoja pirmais, draudzene vēl trīs dienas nīka viena pati tālajā zemē, bezmērķīgi klejojot pa viesnīcu, visu mājupceļu viņa raudāja, mājās, vēl uz sliekšņa stāvot, visu godīgi izstāstīja vīram, pēc tam devās gulēt uz viesistabas dīvāna un gaidīja svešā vīrieša zvanu, nez kāpēc bija droša par viņa cēlajiem nolūkiem, taču viņš nezvanīja un nekad arī nepiezvanīja. Godīgi sakot, neko citu jau arī nevarēja gaidīt.



Īsts varonis visā šajā situācijā izrādījās draudzenes vīrs, viņam pietika gan veselā saprāta, gan humora izjūtas, gan pacietības, lai glābtu laulību. Ko tur slēpt – pats atzinās savā sānsolī kāda komandējuma laikā. Un viss beidzās labi.



Šis stāsts ir par to, kā nevajag rīkoties, nevis par to, ka krāpt jau principā ir slikti, bet gan par to, ko ar visu notikušo iesākt, jo arī krāpšanai ir savi noteikumi:

1. Pirmais noteikums – neesi drošs - nesteidzies
2. Otrais noteikums – nepasniedz notikumus nozīmīgākus, nekā tie ir patiesībā
3.Trešais noteikums – varu, bet negribu