Ir ļoti tumšs. Ir vēls rudens vakars, kad nakts jau nāca arvien tuvāk. un apkārt nav nevienas dzīvas dvēselītes. Ielas ir kā izslaucītas, ka pat neviena vēla rudens lapa nav palikusi. Zemi jau klāj neliela sniega kārta, kas tikko apsegusi nelīdzeno zemi.Kaut arī neviena apkārt nav, kāds jau bija atstājis ar saviem soļiem netīras, dubļainas pēdas, kas apliecina manas aizdomas.
Viņa bijā ārā un meklēja ceļu atpakaļ. Viņa nostājās gara ceļa vidū, zem blāvas gaismiņas, kas knapi ļāva viņai saskatīt savu apavu purngalus.Bet viņa bezbailīgi stāvēja ceļa vidū ar saplēstu lietussargu rokā un vērās tukšumā, kas viņu sauca atpakaļ, lai atgriežas atpakaļ un nedomā doties prom.Bet viņai jau bija apnicis tukšums, ka bija piepildījis visu viņas ķermeni. No pirkstu galiem līdz matiem. Bet tukšums viņai sniedza visu tiki nepieciešamo šajā sāpju pilnajā pasaulē, kas pati sevi iznīcina nemaz to neapzinoties.Ļaujot cilvēkiem just un ļauties brīžiem, kad viņi krīt nezināmajā un apmaldās savos sapņos, liekot sev izciest neiedomājamas sāpes un vilšanos. Liekot sev ticēt neiespējamajam, kas cilvēku iedzen izmisumā un pavedina uz neiedomājami muļķīgu rīcību, kas liek ciest sev pašam un arī citiem. Daudzi šo izjūtu mākti atņem sev dzīvību, liekot sevi pazudināts citu acīs vai pasakot ar savu rīcību ka pasaule būtu labāka bez viņa. Un neiedomājamās sāpes un ciešanas neiznīkst, tād tikai vairojas visos, liekot atcerēties ka reti esam laimīgi. Taču viņa vēlējās zināt un izjust lietas ko tukšums nespēj piepildīt viņā. Viņa vēlējās izjust cilvēces iznīcinošās ciešanas, galvu reibinošu kaisli, kas liek alkt vēl vairāk pēc tās, viņa vēlējas pazaudēt pamatu zem kājām, lidināties pa gaisu un tapt iznīcinātai. Iznīcinātai no neaptveramām sāpēm un alkām pēc dzīves.

Bet tukšum viņu sauca balta ceļa galā un liedza tai tapt iznīcinātai. Viņa viņam bija nepieciešama, jo tukšums bez viņas būtu tikai tukšums, kas sevī vairs neko neietvertu. Un to viņš nevēlējās pieļaut, jo tukšums izgaistu, kā sniegs pavasara saulē.
Bet viņa centās novērst skatienu no tukšuma, jo jau pārāk ilgi viņa dēl sev liegusi izjust sāpes un prieku. Viņa vēlējas zināt kā tas ir izjust nāve auksto elpu, kura tiktu pūsta uz viņas maigo kaklu liekot skudriņām pārskriet pār visam viņas ķermenim, elpa kas neatstātu viņu līdz brīdim kad viņa pārvērstos aukstā un nekustīgā līķī. Ar kuru  pēc tam varētu darīt visu, kas vien ienāk galvā.
Viņa centās spert soli uz priekšu, tālāk no tukšuma, bet sperot soli viņas seja atdūrās pret nelīdzeno ceļu pēc smaga kritiena. Viņas kaulainās kājas tika satvertas. Tās satvēra melnas jo melnas ēnas, kas uzdzina zosādu. Ēnas viņu parāva un pēc ļoti īsa brīža viņa atradās pie zemes. Viņas seja atradās uz ledaini aukstas un grubuļaina, nelīdzena ceļa. Bet viņa par to priecājās, jo viņas seja atradās aukstumā ko viņa juta. Viņa sajuta sniega liego maigumu un tā auksto pieskārienu. Viņas potītes smeldza milzīgās sāpēs un nedaudz jau sāka asiņot.
Pāri viņas vaigam noritēja sāļa asara aiz prieka, jo beidzot viņa ko juta, kaut tas nebija nekas patīkams. Viņa juta kā ēnas viņu plosa nežēlojot viņas miesu, lai viņa vēlētos atgriezties tukšumā. Tukšumā kur viņa neko nespēja just, ko sniedza ārpasaule. Tukšumā kur viņa nevēlējās just, jo viņas sirdi saplosīja un bija vaidzīgs liels laiks, lai tā sadzītu. Bet viņa tukšumam nesolīja palikt, viņa to nevēlējas, viņa tikai solīja tukšumam nekad viņu neaizmirst.Neaizmirst tās sajūtas kuras viņš sniedza un atmiņas kas lika to darīt atkal un atkal pie viņa.