sabradāts sapnis
diena pagājusi
nakts tik drūma
un klusums baiss
taka vientuļa
ceļā akmeņainā
domas zudušas
pagātnes nav
vārdi kliedzoši
sadzirdēt traucē
acis aizvērtas
lai neapžilbst
rokas dūrē savilktas
gatavas cīņai
prāts iemidzis
lai stāvs nesaļimst
pilnmēness satrauc
nav manā varā
apturēt notiekošo
pār jūtām valdīt
kā paisums un bēgums
dvēselē uzjundī jūtas
un grūti ir saprast
kam jānotiek

teiksiet
kāds neprāts
ko viņai vajag
reizēm man pašai
nav skaidrs nekas
vien gaismai austot
sevi atpazīt varu
domas tad kārtojas
prāts kļūst
gurdeni rimts... (Sandija...)