Viss  patiesais atnāk klusi...reizēm,mēs to,pat nepamanām...ticība sev,saviem mīļajiem,ticība,kādam,kuru mēs atceramies brīžos,kad jūtamies vieni un nesaprasti...tas dod mums cerību,ka viss notiekošais,ir sen ierakstīts,mūžības grāmatā,ka mēs varam to pieņemt,varam tam pretoties...bet tas notiek vienalga...un tikai patiesa mīlestība,spēj atdarīt mūsu sirdis un dvēseles un ļaut notiekošajam,iet savu gaitu...jo viss šai dzīvē ir jāizbauda...prieki un bēdas,smiekli un asaras...labais un ļaunais,jo mēs esam nākuši mācīties...mācīties dzīvot....Lai mūs nepamet ticība,lai blakām vienmēr ir cerība un sargā mūs mīlestība,gan šeit uz zemes,gan tā,kas nāk no zvaigžņotajām debesīm,naktī vistumšākajā ...(Sandija...)