„-Citādi nabaga vecā sirds nebūtu lūzusi par kaut ko ārpus viņa paša.

-Bet vai tad tās nebija tieši egoistiskas jūtas?”

Dž.Golsverzijs.

Salauztas sirdis. Gan tās, kas turpina pukstēt, tikai asiņo, gan tādas, kas apstājas sāpēs, jo nav vairs spēka tām turpināt vienmuļo, ierasto darbu. Sirds nav tikai muskulis, tajā slēpjas cilvēka spēja mīlēt un ienīst. Vai tiešām tieši šeit slēpjas mūsu dvēsele? Sirds mīl, sirds nīst un sirds viļas pati savās sajūtās.

Mīlestība ir došana. Tikai mīlestībā cilvēks atdos sevi bez atlikuma. Dot, neko neprasot pretī... Tas, cik spējam dot, ir ielikts mūsos. Tas atkarīgs tikai no mums pašiem. Kāpēc gan sirdis lūst? Vai tas ir egoisms- gaidīt, ka dodot savu mīlestību kādam, saņemsim to arī pretī? Turklāt vismaz tikpat daudz, cik dodam.

Nevienu nevar piespiest mīlēt. Ne arī pierunāt. Un vēl mazāk izlūgties. Mēs spējam mīlēt arī neko nesaņemot pretī.. Līdz brīdim. Līdz kādai robežai, kad sirds ir sevi iztukšojusi un lūst. Egoisms? Varbūt.

Bet mīlestība kļūst pilnīga tikai tad, ja notiek jūtu apmaiņa. Dievs ir mīlestība. JA mīlam Dievu, saņemam tik lielu mīlestības devu pretī, ka ir spēks iet tālāk un dot arī tiem, kas nespēj vai negrib atbildēt....

Un tomēr es gribu tādu mīlestību, lai arī saņemtu ne tikai dotu....