Karstie punkti – Dominikāna, Venecuēla, Nikaragva, Meksika, Peru, Puertoriko, Kambodža, Kanāriju salas, Filipīnas, Francija, Itālija u.c.
Cīnies vai mirsti! – vienīgā izvēle gaiļiem, kurus cilvēku priekam izsviež ringā. Pirms cīņas kāju pieši tiek nozāģēti, to vietā piesienot asus metāla asmeņus, lai pēc iespējas vairāk traumētu pretinieku. “Izrādes” beigās pusdzīvo putnu, salauztiem spārniem, caurdurtām plaušām un acīm, vienkārši izmet turpat tuvākajā atkritumu spainī.
Viens no gaiļu dabiskajiem instinktiem ir cīnīties ar citiem savas sugas tēviņiem – par teritoriju, pārtiku un mātītēm jeb personīgo harēmu. Taču ģenētiski nepieciešamība to darīt ieprogrammēta tikai līdz brīdim, kad kāds no putniem atkāpjas, jūtot, ka nespēs pieveikt savu pretinieku. Kā skaidro mājputnu ģenētikas un uzvedības eksperts Pols Sīgels (Paul Siegel), ja vien gailim būs tāda iespēja, viņš metīs mieru cīņai un laidīsies lapās. Cilvēku rīkotajās gaiļu cīņās putniem šādas iespējas nav. No ringa nevar aizbēgt, aizlaisties, noslēpties. Ja tevi tajā iemet, tur arī jāpaliek. Līdz brīdim, kad vai nu uzvari vai zaudē un mirsti…

Gaiļu cīņu aizsākumi meklējami jau gadsimtiem senā pagātnē, un tieši vārdus „tradīcija” un „tradicionāls” visbiežāk piesauc šī asiņainā sporta veida aizstāvji. Taču ar tradīciju tam jau sev vairs nav nekā kopīga. Tā ir milzīga un bieži vien nelegāla naudas mašīna, kurā liek likmes, slēdz derības un papīra banknotes plūst no vienām rokām pie citām. Vesela sistēma, kurā savu artavu nereti dod arī ziņkārīgākie tūristi. Tie paši, kas neredz vai arī izliekas neredzam konteineros samestos pusdzīvos un beigtos putnus.
Patiesībā ikviens cīņas gailis jau no sākta gala nolemts nežēlīgai, ilgai un mokošai nāvei. Sākot no brīža, kad starp mazajiem putnēniem tiek atlasīti stiprākie un potenciāli labākie kaujinieki. Pārējie tiek vienkārši nogalināti. Lai arī pie tūristiem nereti nonāk informācija par teju karaliskajiem apstākļiem, kādos gaiļi tiek turēti līdz „lielajai dienai”, tie ir tikai daži laimīgie. Lielākā daļa putnu savu dzīvi pavada aiz vienas kājas piesieti īsā pavadā pie kādas plastmasas mucas vai metāla būra. Arī visparastākā kartona kaste var kalpot par vienīgo pajumti. Jebkādos laikapstākļos. Brīžos, kad putni nav pieķēdēti, tos dresē, pie kājām piesienot īpašus smagumus. Treniņa nolūkos tiek rīkotas arī mazākas cīņas ar citiem gaiļiem. Lai padarītu putnus īpaši agresīvus un fiziski spēcīgākus, tos nereti sazāļo ar visdažādākajiem stimulantiem, steroīdiem, amfetamīnu un testosteronu. Arī kaitināšana ir ikdienišķa sastāvdaļa, pilnībā izkropļojot gaiļu dabiskās raksturiezīmes un padarot tos par izklaidējošu kaujas mašīnu. Karaļa cienīgi dzīves apstākļi, vai ne?
Nelegālo narkotiku iepumpēšana dzīvniekos turpinās arī pirms pašas cīņas, jau minēto dopingu sarakstu papildinot ar sāpes remdinošiem līdzekļiem, lai gaiļi uz kājām turētos pēc iespējas ilgāk, un speciāliem asins sarecēšanu mazinošiem medikamentiem, ļaujot sanākušajiem baudīt vēl asiņaināku priekšnesumu. Galu galā par to taču samaksāta barga nauda. Izklaides bizness dara savu, un ar tādu paviršu gaiļu paplūkšanos jau sen kā ir par maz. Tā vietā graciozajiem putniem tiek vardarbīgi nozāģēti kāju pieši, kuru vietā piestiprina asus metāla asmeņus garumā no 3 līdz pat 7 cm, lai katru reizi, gailim ar kāju sperot pa pretinieku, jaunais ierocis iedurtos tā miesā vēl dziļāk un radītu lielākus ievainojumus. Nereti asmeņi pretinieka ādā ieķeras tik ļoti, ka bez iejaukšanās putnus vienu no otra nav iespējams atbrīvot. Taču cīņai jāturpinās. Brīdī, kad abi putni sāk pagurt, to saimnieki cenšas dzīvniekus saniknot no jauna, asinīm notraipītām rokām iemetos tos atpakaļ ringā. Cīņa beidzas tikai brīdī, kad viens no putniem ir miris vai tik saplosīts, ka nespēj vairs piecelties. Lūk, līdz tādai stadijai savus mīluļus bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem gatavi novest cīņas gaiļu īpašnieki. It kā jau varētu vienkārši paņemt savu ievainoto
putnu no ringa un aiziet, taču tas nozīmētu padoties un atzīt, ka - jā, esmu zaudētājs un ma
ni putni nav tik labi kā pārējie. Lai tad labāk tas mirst tupat ringā…

It kā ar to vēl nebūtu gana, ar šķērēm tiek nogriezta arī sekste un ādas gabals zem knābja, kā arī izplūkātas spalvas, atstājot pēc iespējas mazāk ievainojamu ķermeņa daļu. Par nelaimi gaiļiem nav sviedru dziedzeru, tāpēc sekstes un spalvu zaudēšana traucē putniem sevi atvēsināt.
Cīņas beigās uzvarētājs ir tikai tas, kas uzlika vislielākās likmes. Putni tie nav. Viens no viņiem ir miris, bet otrs visticamāk ir tik ļoti savainots, ka izredžu izdzīvot nav gandrīz nekādu. Vismaz cīņai viņš vairs nebūs derīgs. Salauztiem spārniem un kājām, sadurtām plaušām, grieztām brūcēm un izknābtām acīm reiz skaistos dzīvniekus vienkārši izmet turpat atkritumu spaiņos, kuros viens otram nereti samesti virsū kā dzīvi, tā pusdzīvi gaiļi. Bet tie, kam „paveicies”, gatavojas nākamajai cīņai. Un varbūt pēdējai…
Apmeklējot gaiļu cīņas, tu maksā par dzīvnieku ciešanām.

Daži fakti
• Gaiļu cīņās parasti piedalās vidēji astoņus mēnešus līdz vienam gadam veci putni. Cīņa ilgst 3-4 minūtes.
• Asiņainajā slaktiņā ļoti bieži noraugās arī bērni. Diez kādu līdzcietību pret dzīvniekiem viņi iemācās?
• Gaiļu cīņas nereti kļūst par dažādu infekciju un slimību perēkli. Palielinās putnu gribas izplatības risks, jo dzīvnieku īpašnieki nonāk tiešā kontaktā ar putnu asinīm.
Kā tu vari palīdzēt?
• Neapmeklē gaiļu cīņas un nepiedalies derībās, kas tajās tiek slēgtas!
• Pastāsti saviem draugiem, ģimenei un paziņām par vardarbīgo izturēšanos pret dzīvniekiem!
• Paraksti petīciju: www.animalsmatter.org !
• Ziedo cīņai par dzīvnieku tiesībām: www.peta.com vai www.wspa.org.uk !
Rakstā izmantoti www.peta.com; www.idausa.org un www.talesofasia.com materiāli.

vegetarisms.lv