Katru gadu Iditarod sacensībās Aļaskā piedalās aptuveni pusotrs tūkstotis suņu. Tie spiesti skriet vidēji 200 km dienā sešas stundas no vietas, velkot 180 kg smagas kamanas. Tos „skubina” skriet ātrāk, sitot ar nūju pa muguru vai izmantojot elektrošoka ierīces. Katru gadu mirst vismaz viens vai divi no sacensību suņiem – ar sirdslēkmi vai aizrijoties ar saviem vēmekļiem. Vienkārši tāpēc, ka tiek nodzīti līdz nāvei.
Tā sauktās Iditarod suņu pajūgu sacīkstes Aļaskā noris katru gadu martā, pievilinot gan tūristus, kas sacensību dalībniekus sagaida finišā, gan pašus suņu pajūgu īpašniekus, kas cīnās par vairākus desmitus tūkstošu lielo naudas balvu. Taču 36 gadus senajai tradīcijai jau sen vairs nav nekā kopīga ar labi aprūpētajiem husky šķirnes suņukiem, kas pārlaimīgi traucas cauri Aļaskas nekurienei. Realitāte ir biedējoša un pret to dzīvnieku tiesību aizstāvji cīnās ik dienas. Tas, ko skatītāji redz trasē (un pēcāk izbauda piedāvājumu izvizināties arī pašiem), visvairāk prasa tieši no suņiem. Ne visi speciāli sacensībām audzētās šķirnes kucēni izrādās gana labi, un tie, kas fiziski neatbilst nepieciešamajai sagatavotībai, bieži vien tiek nogalināti. Mājas atrast visiem nav iespējams. Turklāt domāsim loģiski, ja vienam īpašniekam pieder vairāk kā 100 suņu, tad cik kvalitatīvus dzīves apstākļus vispār var nodrošināt? Izpaliek gan regulāra veterinārā aprūpe, gan pietiekams uzturs un pat svaigs ūdens.

Nežēlīgākais ir tas, ka kucēna iemidzināšana veterināra uzraudzībā ir pārāk apgrūtinoša un prasa papildu finanses, tāpēc nereti dzīvnieku īpašnieki brutāli nogalina suņus paši. Noslīcinot, nositot ar nūju vai vienkārši ielaižot lodi galvā. Divkārtējais Iditarod uzvarētājs Frenks Winklers tika tiesāts par vairākkārtēju vardarbību pret suņiem pēc tam, kad viņa smagās mašīnas piekabes nodalījumā tika atrasti 14 ar cirvi nosisti kucēni. Divi no tiem vēl bija knapi dzīvi – slapji, pārsaluši, asiņaini un ar sadragātu galvaskausu. Tieši viņu smilkstoņu nakts vidū bija sadzirdējis Frenka kaimiņš. Kā paskaidroja
suņu īpašnieks, viņam neesot pieticis naudas, lai dzīvniekus iemidzinātu. Tā vienkārši… Divu minēto kucēnu dzīvības tā arī neizdevās glābt.
Par nelaimi, arī tos suņus, kurus īpašnieki atstāj dzīvus, sagaida nožēlojams liktenis. Uzcelt būdas vairāk kā 100 suņiem lielākai daļai sacensību dalībnieku nav pa kabatai, tāpēc dzīvniekus gandrīz visas to dzīves laikā tur piesietus pavadā, kas garumā nepārsniedz četras pēdas jeb vidēji 120 cm. Turpat ir guļvieta (kaila zeme vai sniegs), ēdiena un ūdens bļoda un… tualete. Tieši tā, suņiem nākas gulēt savos ekskrementos, kuru smaka piesaista mušas un citus kukaiņus. Līdzās to kodumiem, arī ap kaklu sažņaugtās ķēdes bieži vien izraisa ādas iekaisumus un infekcijas. Vairakkārt konstatēti arī zobu bojājumi, kas radušies, stresa pārņemtajam dzīvniekam graužot ķēdes.

Jāsaprot ir viens – tā ir Aļaska, nevis piemājas pagalms tepat Latvijā. Lai arī slaveni ar savu biezo kažoku, pat husky šķirnes suņi nespēj mūžīgi izturēt auksto salu. Kā informē American Animal Hospital Association, tad lielā salā dzīvnieki hipotermijas un nosalšanas briesmām tiek pakļauti jau stundas laikā. Pieķēdētie suņi var kļūt arī par upuri Aļaskas savvaļā mītošajiem dzīvniekiem – lapsām, lāčiem un vilkiem. Diemžēl konstatēti gadījumi, kad dzīvnieki cieš no cilvēku vardarbības. Kā piemēru minot piecus jauniešus vecumā no 13 līdz 15 gadiem, kas, vienkārši izklaidējoties, līdz nāvei sadūra suni vārdā Willow.
Suņi ir ļoti sabiedriski dzīvnieki un tiem patīk kontaktēties ar citiem sugas brāļiem, taču Aļaskas sacensību varoņiem tas ir liegts. Tie reti redz cilvēkus un mēnešus, pat gadus pavada, dzīvojot šaurā krātiņā vai pie ķēdes. Tāpēc nav brīnums, ka citādi draudzīgie, atraktīvie un viegli audzināmie huskies ātri vien kļūst agresīvi un neirotiski. No ķēdēm suņi tiek atbrīvoti vien reizēs, kad tiem jātrenējas. Sacensībās tie velk vairāk kā 180 kg smagas kamanas, tāpēc arī treniņos suņus spiež vilkt lielus smagumus. Ja dzīvnieks neskrien pietiekami ātri (tai skaitā sacīkstēs), to „paskubina” – bieži vien sitot ar nūju pa muguru vai izmantojot elektrošoka ierīces. Veterinārārstiem vien atliek konstatēt ribu, galvaskausu un žokļu lūzumus. Diemžēl sisti tiek arī mazākie kucēni, ja tie neklausa, pārāk trokšņo un nestājas vienā rindā. Vārdu sakot, ja izpauž savu dabisko uzvedību. Sacensību suņiem izrauj visus četrus acu zobus. Bez anestēzijas (jo padomājiet taču, cik tāda anestēzija izmaksātu 152-200 suņiem?!), vienkārši ar metāla knaiblēm. Un sāp vēl ilgi, ilgi pēc tam.
Iedomājieties savu suni skrienam no Ņujorkas līdz Maiami ar pēc iespējas mazāk atpūtas pauzēm, lai ātrāk sasniegtu galamērķi. Cauri ūdenim un ledum, kopā ar vēl 15 citiem skrējējiem, velkot 180 kg smagas kamanas. Iedomājieties sevi pašu to darām! Nav patīkami, vai ne? Citos apstākļos šāda dzīvnieku notrenkāšana tiktu uzskatīta par vardarbību pret dzīvniekiem, bet ne Aļaskā. Par spīti tam, ka Iditarod suņu pajūgu sacensībās viss notiek tieši tā – no Ankoridžas līdz Nome pilsētai, vidēji 200 km dienā, sešas stundas no vietas, tikai četras stundas miega un atkal aiziet! Cauri sniegam un ledum, stāvām kalnu nogāzēm un meža biezokņiem. Pāri aizsalušām upēm un pamestai Aļaskas tundrai, temperatūras stabiņam noslīdot pat zem -40oC atzīmes. Sniega vētras un stindzinošs aukstums. 14 dienu garumā. Un ne jau visi sasniedz finišu.

Katru gadu sacensībās bojā iet vismaz viens vai divi suņi. Kopš 1973. gada to skaits pārsniedz jau 120. Un vēl ir tie, kas mirst pēc sacīkstēm. Vienkārši tāpēc, ka ir nodzīti līdz nāvei (pēkšņās nāves sindroms). Šī vārda vistiešākajā nozīmē. Skrējiena laikā suņi nereti sagriež ķepas uz asā ledus un sastiepj muskuļus. Liela daļa mirušo suņu bojā gājuši tieši nenormālās fiziskās slodzes dēļ, kas izraisa vēdera čūlu asiņošanu, zarnu vīrusus un pat kaulu lūzumus. Sarautas Ahilleja cīpslas, dehidrācija, caureja, hipotermija, hipertermija, locītavu iekaisumi un plecu daļas sastiepumi ir visbiežāk vetārstu konstatētās traumas dzīvniekiem pēc skrējiena. Sniega motocikli ar kažoku – tieši tik maz suņi nozīmē lielai daļai naudas kāro Iditarod dalībnieku.
Konstatēti arī gadījumi, kad, vēl skrienot, suns mirst no sirdslēkmes vai aizrijas ar saviem vēmekļiem. Un ne mazāk pārgurušais pajūga vadītājs kamanās ir vienkārši aizmidzis un to nemana. Tikmēr beigtā dzīvnieka ķermeni pa zemi velk pārējie suņi. Milzīgā ātrumā, bez apstājas. Nereti suņi mirst arī pēc skrējiena. Kā skaidro daktere Pola Kislaka (Association of Veterinarians for Animal Rights), ekstremālas fiziskas slodzes rezultātā sākas muskuļu degradācija, pastiprināti izdalās pienskābe un citas ķimikālijas. Toksisko vielu klātbūtne nierēs un aknās dienām vai pat nedēļām ilgi neliek par sevi manīt. Līdz vienam brīdim…
Kas notiek ar suņiem pēc sacīkstēm? Ja tie paliek dzīvi, tos trenkā atkal un atkal. Ja skrien jūdzi stundā par lēnu – no tiem atbrīvojas. Daļa tiek nodīrāta vērtīgā kažoka dēļ. Jaunas mājas atrod retais.
Atbalstot suņu pajūgu sacīkstes Aļaskā, tu maksā par dzīvnieku ciešanām.

Daži fakti
• Katru gadu Iditarod sacensībās piedalās aptuveni pusotrs tūkstotis suņu, no kuriem vairāk kā trešā daļa vēlāk saslimst, tiek ievainoti vai izstājas no pārguruma;
• 2007. gadā tika diskvalificēts kāds dalībnieks, kas lēnos un nepaklausīgos (viņaprāt) suņus spārdīja ar kājām un sita ar sniega nūjām.
• Līdzās Iditarod, tiek rīkotas arī citas mazāk populārās, tomēr fiziski tikpat mokošas izturības sacīkstes: Flambeau International Sled Dog Classic, Cooper Basin 300, Sky Sled Dog Race un Yukon Quest International Sled Dog Race.

Kā tu vari palīdzēt?
• Pastāsti saviem draugiem, ģimenei un paziņām par cietsirdīgo izturēšanos pret dzīvniekiem!
• Neapmeklē ne šīs, ne kādas citas suņu vai citu dzīvnieku skriešanās sacīkstes!
• Neizmanto tūristiem piedāvāto iespēju vizināties suņu pajūgos, jo lielākoties tie ir tie paši suņi, kas piedalās sacīkstēs. Tie vienkārši tiek notrenkāti vēl mazliet!
• Ja plāno doties uz Aļasku, pārliecinies, vai tavs ceļojuma operators neiekļauj piedāvājumā izbraucienus ar suņu pajūgiem!
• Aizraksti īsu vēstuli (angļu valodā) Iditarod rīkotājiem un sponsoriem, ka tu neatbalsti suņu pajūgu sacīkstes un nežēlīgo izturēšanos pret dzīvniekiem: www.iditarod.com !
• Paraksti petīciju: www.animalsmatter.org !
• Ziedo cīņai par dzīvnieku tiesībām: www.peta.com vai www.wspa.org.uk !
Sīkāks info: www.helpsleddogs.org.
Rakstā izmantoti www.peta.com un www.helpsleddogs.org materiāli.