Ticējums ir - kāds suns, tāds saimnieks. Taisnība jau laikam ir otrādi. Vai tad citādi būtu nepabaroti, klaiņojoši, pat uzbrūkoši suņi.Suņi ir labāki par cilvēkiem. Mīlošāki, uzticīgāki, paklausīgāki. Manējās gan klausa, bet dara, kā grib. Atkal - ne visi cilvēki tā prot. Suns nevar pateikt - es neesmu cilvēks. Cilvēks var teikt - es neesmu suns. Kaut tas redzams, jūtams, saprotams, ka izturēšanās ir tāda, par kuru saka - dara, kā suns. Tas attiecināms arī uz kaķiem. Rīgā vien ir kādi pāris simtu tūkstošu klaiņojošu kaķu. Kur tie rodas? Savā vaļā devās kāda ne pārāk labi uzraudzīta kaķene un vairojas un tik vairojas... Par Rīgas kaķu uzturēšanu nu maksā visi rīdzinieki, ir viņš kaķu mīlis vai nav, tās "vasarnīcas" taču top par nodokļu naudu. Protams, ir tādi, kas saka - mājiņas par velti. Nu, par velti jau nav nekas. Varbūt elpojamais gaiss vēl pagaidām. Ļaunākajā gadījumā, teicēji sasirguši ar trakumsēgu. To arī pārnēsā suņi un kaķi. Nepieskatīti kranči nav nekas jauns, tikai tie var arī nokost cilvēku. Suns dažkārt aizbēg arī no īsta, laba saimnieka, tikai tas jau retums. Tas saimniekam ir negadījums un nelaime, nelaime arī sunim. Jo cilvēki tomēr ir kā suņi, kož visādos veidos.