- Piens veciem cilvēkiem esot jādzer, kaut kādas osteoporozes problēmas risinot.
- Vai tad tu sevi uzskati par vecu?
- Es taču mūžīgi jauna. Ha.
Neteicu, ka pienu nemaz netaisos dzert, tikai kakao sataisīt. Vecuma atgādinātāju man netrūkst, pat tā briemīgi vecā, kas sevi uzskata par manu māti, saka - tu esi veca.
   Ja būtu mūžīgi klausījusi māti, gan jau visu laiku būtu strādājusi par kādu apkopēju vai labākajā gadījumā - medmāsu. Apprecējusies vispār nebūtu. Kaut kad agrā jaunībā, kad man garām negāja visādi "grēku darbi", māte, saklausījusi veceņu runāto, teica - ģimeni jaukt ārā nav labi, nedari to. Ha. Ģimenes izjaukšanai sākumā vajag divus - vīru un sievu. Konkrētam vīrietim jau gadiem ir cita sieva, ne tā, kas bija "manā laikā".
Vecenes gan ir čaklas aprunātājas joprojām, neaizmirstot pieminēt - ko tad mēs varam darīt, samierināties vajag.... Nu, lai jau samierinās ar visu, ar izzagto valsti, izšķaidīto tautu... Veciem cilvēkiem jau vajag tikai savu kaktiņu un maizi, ko notiesāt. Viņi gan vecumā pat nezina, ka maize ir paredzēta apēšanai - kad mātei prasu, vai tev  no veikala nevajag atnest maizi, viņa man jautā pretī - kāpēc tu prasi.
Vecā māte var būt laimīga - viss taču ir noticis pēc viņas prāta - ar manu piedzimšanu 2 mēnešus pēc kāzām nevajadzēja rīkot plašas kāzas, bet viņa tika pie iecerētā; manus bērnus, kurus viņu mazotnē atstāju pie vecās tikai tad, kad mums vajadzēja, viņa "izaudzināja" tā, ka piepildījies viņas teiciens - tu būsi pilnīgi viena; visu laiku var atkārtot - mēs tur neko nevaram darīt, liktenis tā lēmis...Nevar, nevar darīt neko. Teikt - liktenis tā noteicis;  uzraksti interenetā gan var. Tikai es pati zinu, kas no rakstītā ir īstenība, kas - izdomājums, tikai es pati zinu, ka ko rakstīt netā ir pilnīga bezjēdzība, jo par rakstīto šī sabiedrība prot tikai ķengāties. Ķengāties par tikai pašu vien ievēlētiem deputātiem, noticēt viņu solījumiem; ticēt, ticēt, kamēr te neviena nebūs un visa zeme būs apaugusi krūmiem.