Nu vot. Es jau nevaru vazāties laukā tāpat vien. Ja iet pa ceļiem tāliem, tad- ar noteiktu mērķi. Un tad nu es iedomājos, ka varbūt- kas viņu zin??- aizkļūstu šovakar līdz Kuku.. Nu plaši tie lauki Viņam, varen plaši!!!
Un- iedomājieties!- Mēnestiņš visu laiku klusē- pašam varen smuks dīķis ira!!
Bet ne jau to man gribējās atrast!!! To namiņu meklēju, iekš kura- Viņš... Pie viena midzeņa gan nonācu, bet- tas jau vairāk tā kā Lutauša mājoklis, vsm man šķiet..
Tad- vienas durtiņas atradu, klauvēju, klauvēju- neielaida...
... nekas. Virziens vismaz tagad zināms. Un citugad.... Šitā- pie kāda Cilvēciņa forša- ciemos brauksim- rindiņā vien..
............................................................
Manas šīvakara pastaigas un- līdz ar to- arī šīs pasaciņas- BEIGAS
Ключевые слова: par jaukiem ļaužiem0
A vai tad problēmas, ka tikai viens Viens izšāviens gaisā- un mēs ar visām tortēm, saulē sapļekušajām, uz 140- pa bāni- prom!!!!
............. tad jau tiešām labāk ar to karsti lovēto Edgaru, ar visiem viņa tikumu tikumiem, nekā ar šito- zvērināto!!!!!!!!!!!
Es jau sabijos tomēr - stoķis man tikai viens ..
........... nē, rēcīgi!!!! ........ es aiz smiekliem vairs nevaru uzrakstīt- neko!!!! .................................................. tas Akmentiņš tik pārefektīgs!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
ja, tāds jautrs izbrauciens sanāktu, bet nesanaak
... nu ja- Akmentiņu tad atraidīja... ai, bet Kuku jau mums visām mīļš, nee, šite Viņa bilde neder...
... vot būs tam mūsu jaukajam Kuku beigas galīgākās, kad mēs, kā tai pēdējā bildītē, smuki rindiņā ciemos brauksim... ai, nu es, goda v.!, iztēlojos, ka tas varētu būt reāli!!! Nesabīsties, Kuku, Tev jau ir stroķis- varens- mēs jau to zinām..
Nav nav ieliec savu---būsi Akmeņtiņš...!!!
Akmentiņa bildes Valijai nava ?
tas pastāsts pēc noveles izklausas, kādas te BEIGAS!?
.... Edgariņš!!!!!! .. sareiba man..
Ingrīd --tur vairāk neka nebija---tai Ku...nga pagrabā...
Tāds maziņš , lāsumains Edgariņš
bāāāāc!!! cik smukiņš, Valij!!!!
Galva tev reiba no betonēsanas
... nu tas ir apmēram tā, kā bērnībā- kad bija jāizravē lielais dārzs pie mammas mājas, es jau neravēju to dārzu- es tad, lielākoties, vnm ravēju Akmentiņa dārzu, nu ja- biju Kristīne! Un Akmentiņš, vsm manās domās, uz mani ar ilgošanos noraudzījās, bet es jau, lepni un tīri ravējot, vienalga sapņoju par savu Edgaru..
Es gan šodien daudz netipināju - traktors mani ļodzīgi kratīgā gaitā pavizināja