ja vien es spētu tevi pieņem bez mīlestības
bet nespēju
tavs skatiens pīlādžu sīvumā maldās
un zobgalīgs smaids
mani ārda
ja vien es spētu paiet tev garām un ne at skatīties
ja vien es spētu aizmirst visu kas saistās ar tavu vārdu
es atkal dzīvotu laimei
un prieku no mākoņiem darinātu
kā cimdu
kā zeķi
kā šalli ziemai
lai silti visiem salstošajiem
ja vien es spētu dzīvot neiemīlot...
Inese Tora
Ключевые слова: dzeja18356
Ierāva mani šai dzejā vai katrs vārds...jālūko kā nu ārā tikt...