Laiks iet. To nevar ne nopirkt, ne pārdot. Kur nu vēl apturēt. Laiks iet. Vēsture ir jāzin. Tad varbūt kādreiz varēs izanalizēt kļūdas, kuras nenovēršami rodas jebkurā darbībā. Bet laiks iet. Jau pēc dažām dienām sāksies Tautas frontes barīkāžu, ugunskuru, pašas LTF dibināšanas 25 gadadienas atceres pasākumi. Laiks pirms 25 gadiem bija grūts, briesmīgs. Jaunie par to nezin praktiski neko. Vienu neatkarību tajās aukstajās janvāra dienās tauta izcīnīja. Lai neatkarība būtu, pastāvētu, pie tās jāstrādā visu 25 gadu garumā. Ne tikai jālielās - mēs to izcīnījām. Bet Pilsoņu kongress, kas bija jau pirms tautas frontes. Jāsaka skarbi - tautas fronte prata paņemt tautas masas. Lai šodien jubilejas atzīmēšanai prasītu no valsts pusmiljonu? (Neesmu pārbaudījusi, vai jau iedots no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem) Vai jubileja un neatkarība vispār būtu, ja kaut kādi Dūklavi toreiz teiktu - nezinu,par ko mēs ar prezidentu runājām? Bet gadadiena ir. Tikai, kur ir godīgums, atklātība? Bez tām kas pastāv?