No vēstules Ziemassvētku vecītim:
- Sveiks, vecais! Es tev neticu jau divus gadus. Sergejs Pavlovičs, 47 gadi.

Bet,ja nopietni, vēl nav šīs sajūtas, bet iedomājoties vien par Ziemassvētkiem, pārņem mīļums un ilgas pēc savējiem.     

varbūt baidās būt nesaprasti, neatbalstīti utt...jo bieži vien tikai neprātīgie uzdrīkstas rīkoties kā sirds jūt, bet prātīgie ne,jo nav drosmes

Uz to var raudzīties ļoti dažādi....Ja abiem tās asaras bijušas patiesas, dziļu un  pārdzīvojumu radītas, kas atstājušas sāpes vai devušas dzīves atziņu,mācību, kopā pardzīvojot vai varbūt atstājot kaut neiecīgāko,neatbildēto jautājumu, pieļauju,ka nevar aizmirst...un tad arī paliek atmiņā, ar ko tas bijis.

Kāju un roku pirksti. Rokām parasti visvairāk salst mazie pirkstiņi.

Nedomaju,ka virtualas attiecibas ir pasapmans. Garigas lietas,jaa, ari. Virtualaja videe kads spej rast mierinajumu, kads to,ko meklee...Kads meklee atbildes uz saviem jautajumiem, kads meklee acim tikamas bildes, personas, bet kads varbut lidzigi domajosos.Bet visos sajos gadijumos ir iespejama krapsana, tad, ja veidojas kontakts, un tam nav jabut obligati fiziskam. Veidojas saruna...nemanama, viegla, dabiska, atraisita, dazbrid vieglpratigi smiekliga, citreiz dzila un personiksa. Var rasties simpatijas un saikne...kaa jau kads teica (Valdis Dvorovs) " Virtuāli sirds un prāts piederēs citam." ...Un Tu nemaz nemani,ka pazaudee cilveku, vai ari vins nekad nav bijis Tavs. ... Protams, varbut ta ir tikai mirkliga atrausanas no realas dzives,lai izdzivotu ko tadu,ko dzive negribetu,jo ir labi,kaa ir.....Bet vai taa nav krapsana vai kas tamlidzigs? - Kaa skiet Tev?