Tas apkārtējiem ir "smagi". Man tāds ir starp tuviniekiem. Izskatās, ka tur nekas nespēj atjaunot realitātes izjūtu, ja vien neizdar reālu, lielu pārestību no kuras viņam sanāk atbrīvoties paša spēkiem. Ja neticēs, ka var .... čušs
Varbū tā viņam ir vieglāk? - neatklāta liekulība.

Tas ir vislielākais pierādījums dubultmorāles pastāvēšanai.
Tie kas to dara (aizliedz) atsaucas arī uz mani, tevi un citiem, bet es, tu un citi tā to neuzskata.
Tai pašā laikā es neko nedaru, jo man tiek apgalvots, ka tu un citi esat pret to.
Nezinot patieso situāciju, es atbalstu tos, kas to dara (aizliedz), jo nesaku, ka uz mani, lai neatsaucas.

Jautra tēma.
Pat negribas nopietni par to runāt.
bez ikdienišķās;
1 - lai kāds varētu ielīst tu bez ziepēm ;
2. - radīt apkārtējos apjumu ar negaidīta aroma parādīšanos;
3. - uzmanības pievēršanai, tas patīk zēniem uzšaujot meitenēm;
4. - ko darītu masieris, ja nebūtu;
5. - vajag taču saprast, kur beidzas rumpis

u.t.t.

Visumā nē.
Par dažām lietām - jā.

Nav svarīgi ko tu mācies, ir svarīga gribēšana mācīties.
Par apmācību tā nepateiksi. Atrod nu skolniekus, ja jūties kā skolotājs.

No vēlmes kļūt mātei - nē.
No medicīnas pakalpojumu kvalitātes - jā.

Tas ir jautājums par estētiku.
Tas ir saistīts ar audzināšanu, vidi, kurā atrodies, šīs vides izmantošanas noteikumiem.

Es nepukojos, jo no tās nebūs jēgas, ir lieki ar negatīvismu iedragāt apziņu.

Samierināties ar to kā ar kaut ko neizbēgamu. Prāts nomierināsies.

Zināšanu trūkums, no kā veidojas sapratnes trūkums.
Mūsu acu priekšā ir bērzs, par kuru mēs zinām, ka tas ir koks. Mēs zimām, ka mežu veido daudz daudz koku. Aiz bērza ir kaut kas, piemēram alksnis, bet mēs nespējam alksni uztvert kā koku, bet kā krūmu. No viena (dažiem bērziem) koka un krūmiem mežs neveidojas, varbūt ... varbūt birzs.
Ar neērtībām tāpat. Ka tāda ir, sajūtam, bet neizprotam tās būtību. Tikmēr tā kā neizprasta ir neredzama. Ko neredzam, nevaram kā koku nocirst.

Palasot citu domas nonācu pie atziņas, ka pārāk pieķeros vārdiem. Es savādāk vairs neprotu, jo lai mēs saprastos ir būtiski saprast vārda nozīmi ko lietojam.
Jautājums saistās ar vārdu "jaunība", tomēr pārsvarā viss raksta par sajūtu "būt jaunam".
Par jaunību ir viss skaidri, tas ir līdz brīdim, kad iemācies pieņemt atbildīgu(s) lēmumu(s) savā dzīvē.
Par izjūtām runājot, tās ir daudzveidīgas, ja uz sevi skatītos ar jaunieša acīm neteiktu, ka esmu jauns, tomēr nevaru saprast kāpēc ir sajūta, ka reālie gadi nav atbilstoši iekšējām izjūtām. Izjūtas saka, ka ir jābūt ievērojami mazāk gadiem kā ir.

Kad vēlos būt bezatbildīgs, tad apziņā nosaku, ka atgriežos jaunībā. Tā ir mana atruna, kurai nav nekā kopēja ar jaunību, pat ar aiz ausīm pievilkto bezatbildību.