Ja beidzot PATIESI sāktu domāt, ka sava ir vienīgā un ir unikāla - tad sāktu beidzot arī apjēgt, ka šo VIENĪGO UN UNIKĀLO - BEZ PRASĪŠANAS UN PIEKRIŠANAS INDĒ UN PAKĻAUJ IZNĪCĪBAI!
Ja sāktu domāt , ka dzīve ir UNIKĀLA UN VIENĪGĀ - celtos un pulcētu sev līdzīgos protestam pret UNIKĀLĀS UN VIENĪGĀS - SVEŠAS VARAS MANIPULĒŠANAS AR TO UN PAKĻAUŠANAI IZNĪCINĀŠANAI!
http://www.intastiforp.com/

katram ir vienīgā un sava dzīve,neatkārtojama

Var jau salīdzināt- nesāpinot.. Ak, kaimiņienei smukāka rožu dobe- nu malacis tā kaiminiene, iešu apjautāties- kā viņai tas izdevās- jo man arī gribētos tādu  smukumu savā dārzā.. Nevis- ai, ai, ai, ak es nepraša, ak es nelaimīgā, nekad man nebūs tādu puķu, viss- dzīve rit garām, esmu neveiksminiece un nekas labāks man nespīd..
Mēs visu iepazīstam un vērtējam- salīdzinot- tas ir normāli, tikai - dažādi izrīkojamies ar to vērtējumu pielietojumu.

Loti interesants jutājums!
Diemžēl,šajā formātā atbildei vietas ir par maz...
Tāpēc atbilde ir manā blogā...
http://amigos.lv/lv/blogs?id=382786

Mana un tikai mana- neatkartojama!

Salīdzini vai nesalīdzini,bet katram ir sava dzīve.Ar salīdzināšanu vien,nekas nemainās.

Es nekad nearko nesalidzinu.Mana dzive ir intresantaka,jautraka,un piedzivojumu pilna.Un varu saderet,ka pusei tadas nav bijusas.Un galu gala sanaktu labs trileris.Jo nav neviena diena bez kautkadiem kurijoziem,vai piedzivojumiem.Nemaku but skumja,vai garlaiciga,vai nepartraukti sukstities.Mani pilniba apmierina tas ko dzive man sniedz.Vareja but labak,bet iztieku arto kas ir.

Manējais mani apmierina !  

..nu nevajag neko sāpināt.. jādzīvo tik sava dzīve.

Saliidzinàt var,lai pàrnemtu labàko pieredzi,pat loti labi
nekà kopiiga,lai sàpinàtu savu es..

dzīves vispār nav salīdzināmas...

Unikāla tikmēr,kāmēr nav pamēģināta cita...