Esmu divatā pret visu skarbo pasauli.

Tagat jau esam divadā,laiku atpakaļ gan biju viens kā pirksts.

Ir jau vēl viena pasaule...tā ir katram sava...iekšējā pasaule. Un visu jautājuma būtību var ...arī tā...:
Neveiksmes ir noderīgas, ja vien protam ar tām apieties, tās ir kā naži, kuri ievaino vai palīdz atkarībā no tā, vai mēs tos turam aiz asmens vai spala.
Viss ir tikai katra paša...rokās. Tapēc...neviens jau arī to otru cilvēku...lai nebūtu tik skumji...un kā aprakstīts...klāt neatnesīs...ir kaut nedaudz, bet kaut kas jādara arī pašam...ja uzreiz nesanāk, tad vēl nav īstais brīdis...bet tāds noteikti būs...un viss būs ok, nebūs jābūt vienam...pret visu pasauli...

Tā ir viena liela aplamība- jau pašā saknē uztvert apkārtējo pasauli kā kaut ko izcili naidīgu personīgi tev. Ja kāds ir blakus( vīrs, draugs, sieva, draudzene) - tad jau var arī izdomāt, ka jābūt pret so cilvēku, kurš tik tuvu piezadzies?

KOPĀ DROŠĀK. BET ŠĀDI ARĪ VIENA NEUZTVERTU PASAULI.

varetu ta teikt.

Esmu viens , bet man ir pašam sava maza pasaulīte , lielās man nemaz nevajag .

stikla bumba ir mūsu pasaule es taja esu ka tas sniega graudins,kas censa visu piepildit ,bet ja ir otrs vai vairaki tad varam uzvaret

Mēs pārtiekam cits no cita!!!...  
Dzīve jau pati nepiestās krastā,kā kuģis,
Aicinot maigi,kur dienvidi zied!
Dzīve tāpat,kā pilsētas iela vai bruģis,
Jāuzceļ pašam,lai tālāk tad varētu iet!...