kad elki krīt...
29 апреля 2011 10:04
..šodien elks, bet rīt jau kritušais eņģelis, šodien mutē skaties ar platām acīm un katrs vārds zelta vērts, bet rīt par sūdu nodēvē.... kur tad ir tā smalkā robeža?.... cieņa, sapratne, līdzjūtība..... es pēc dabas esmu pohujsts, bet sirdi, tas nozīmē ka man sāp, ja arī citiem tas nav pamanāms.... dzīvi uztveru ka spēli, azartisku, bet ar noteikumiem... nepatīk haos.... tad kā ir, cienītā publika, vakardienas elkus ar kājām spārdīsim?....
Tāli, vai elki vainīgi?.... krist kopā un spārdīt ar kājām nav viens un tas pats.....
Ключевые слова: dzīve38592
Лучший ответ
Mārtiņ, diez vai kāds tīšām grasās Tevi spārdīt kājām vai sāpināt sirdi, taču attieksme pret Tavu liriskā varoņa - kukurūzas puisēna plosīšanos viņdien nebūs viennozīmīga...laikam atkal būsi uzprasījies
Ответы (5)
Ja nespējam būt paši,kas esam un aizvietojam sevi ar elkiem,tad arī krist nākas kopā ar tiem.
Skaisti teikts,Tāli.
Viens no spēles noteikumiem-
Kā teicis angļu mūziķis David Cassidy-
"Jo augstāk gribēsi uzkāpt,jo rēķinies,ka kritiens lejup var būt sāpīgāks!"
Mani elki ir neaizsniedzami - tur kalna galā!Tāpēc jau tie arī ir elki! Un tur ,lai arī paliek, bet ja elki ir starp
cilvēkiem mums apkārt?........Tad nezinu gan!
Varbūt ,lai viņi paliek vien starp mirstīgajiem?Nu tie, cilvēki,kas apkārt?
Būs mazāk jāviļas!
Elkiem manā dzīvē vietas nav! Tādēļ arī problēmu šajā jautājumā neredzu...