Apziņa, ka neesmu viena šai pasaulē.

Spītība  un niknums...

Man ka maātei nekad rokas nav nolaidusas jo ir par viniem jarupejas visu laiku un vinu smaidi sejas un miļa pieglaušanas izsaka visu.

Vienmēr ir kāds labs draugs kas atbalsta .Ko sēsi , to pļausi.

reizēm pavisam grūti pacelt...! Tad nu ir jāieklausās, jāieskatās vērīgāk sev apkārt...un atrodas kāds pieturas punkts, kas atkal palīdz rokas pacelt..!

tas ir dabīgi, kuram negadās, toties atrodas laiks pārdomām, kā ko mainīt:)

Ticība saviem spēkiem.

Un taas biezi nolaizas mums vienam bet nav kam paprasit paliga vinu nav izmirusi parbijusi jegu

Ja ir laiks par to domāt,tad viņas nolaižas,problēmas,problēmu galā,nav laika.

Spītība.  

Manu mīļu,tuvu cilvēku no sirds pateiktie vārdi,kuri dod cerības rokas nenolaist.

Labi draugi un vecāki..

Pārs užavnieki...

    Kur tie  rodas nezinu, bet sakopojās iekšējie spēki kuri neļauj grimt !  

zinu, ka tas nav labākais atbalsts - bet tā ir spiits, es esmu stipra, es visu izturēšu, dievs uzliek smagus pārbaudiijumus tikai stipriem cilvēkiem.... tie ir nedaudzie uzmundrinājumi ko sev mēdzu teikt... cilvēki miil stiprus cilvēkus,

pati nolaidu,pati paceļu

Tuvinieki.

Draugi!

domaju par kaut ko skaistu

Doma, ka ir citi, kuri ir no manas varēšanas atkarīgi.