1998. gada publicēts laikrakstā "Latvietis Latvijā"
Pirms pāris gadiem man sacīja izbijušais krievu oficieris: «Kam vajadzīga tāda latviešu valoda? Mēs nemācīsimies runāt latviski. Jūsu valoda nav pārstāvēta ANO, jūs esat pārāk niecīgi.»
Viņš bija aizmirsis, ka arī japāņu un indonēziešu, tāpat pilnīgi visas Āfrikas valodas nav pārstāvētas ANO. Viņam bija izdevīgi neatcerēties, ka uzvara 2. Pasaules karā nebūtu iespējama bez nicinātajiem «nekrieviem» – veseliem četrdesmit procentiem bijušās Padomijas iedzīvotāju. «Ejot uz Eiropu» (it kā mēs dzīvotu Āzijā), mūsu ministri nemitīgi ieklausās pasaules lielvalstu «sirdspukstos». Ar krievu šovinistu nicību, vienaldzību, noraidījumu tie atsakās no jebkādas intereses par pasaules mazajām tautām. Kaut gan tieši daudz cietusī un pieredzējusī Latvija varēja kļūt vienotāja starp nācijām, kas tikai retos gadījumos pārsniedz pusotru miljonu. Toties kopsummā viņu ir vairāk nekā ķīniešu vai amerikāņu. Tā vietā, lai biedrotos ar Centrālo un Austrumeiropu, kā arī NVS satelītiem, kas tomēr mūs sapratīs daudz labāk, mēs katru dienu kā rīta pātarus skaitām aicinājumu «uzlabot attiecības ar Krieviju». It kā latvieši, lietuvieši un igauņi gadu desmitiem būtu okupējuši un verdzinājuši Krievijas lielvalsti un tagad nu vajadzētu nolūgties un nožēlot grēkus!
Suņa sindroms – lūk, ko es gribētu sacīt par šādiem aicinājumiem. Suņa sindroms vārda vissliktākajā nozīmē. Ir taču arī cēli, pašaizliedzīgi un uzticīgi suņi, kas dodas palīgā savam brīnišķīgajam saimniekam. Mūsu «attiecību uzlabotāji» par saimnieku ir izvēlējušies nodzērušos milzi ar ubaga tarbu kaklā.
Es domāju – meklēsim draugus, nevis saimniekus. Meklēsim pie «tiem mazākajiem». Ne velti Kristus ir teicis: «Tie, kas atzīst tos mazākos, atzīst arī Viņu.»
Arvīds Plaudis
Avots:
Keywords: pašcieņa7