Varbūt šo darbu jūs jau esat kaut kur lasījuši, tas nav izslēgts, taču, iespējams, ka daudziem citiem tas ir paslīdējis garām uzmanībai. Nu, nenotiks taču nekas slikts, ja to varēs izlasīt arī šeit.
Reiz dzīvoja kāds ļoti sirsnīgas dabas vīrs. Kad viņš apņēma sievu, abi savā mīlestībā radīja mazu, jauku meitenīti. Mazā bija jautra un priecīga meitenīte, un sirsnīgais vīrs viņu ļoti mīlēja.
Kad viņa vēl bija ļoti maziņa, viņš, dungodams dažādas melodijas, ņēma meitenīti uz rokām un, dejojot pa istabu, nemitīgi atkārtoja:
- Es tevi mīlu, mazā meitene!
Kad meitēnam bija astoņi vai deviņi gadiņi, sirsnīgais vīrs viņu mēdza bieži samīļot un teikt:
- Es tevi mīlu, mazā meitene...
Mazā meitene tad uzmeta lūpu un atbildēja:
- Es vairs neesmu maza meitene.
Taču tēvs tikai labsirdīgi pasmaida un saka:
- Man tu vienmēr būsi maza meitene...
Kad meitēns paaugās, viņa devās plašajā pasaulē to izzināt. Iepazīstot pasauli, meitene iepazina sevi, līdz ar to arī savu tēvu. Tagad viņa saprata, cik tēvam izcila un gaiša dvēsele. Viens no tēva spēka avotiem bija māka paust mīlestību savai ģimenei. Lai arī kurā pasaules malā viņa neatrastos, kad piezvanīja uz mājām, tēva balss klausulē skanēja:
- Es tevi mīlu, mazā meitene.
Kādu dienu meiteni sasniedza ziņa, ka viņas tēvu ķērusi trieka un tagad viņš gluži bez spēka guļ uz gultas, un ir paralizēts. Meitene nekavējoties steidzās mājup.
Kad viņa ienāca istabā, tēvs gribēja teikt, ka mīl mazo meiteni, taču nespēja pār lūpām dabūt ne vārda.
„Mazā meitene” noliecās pie gultā gulošā tēva un apskāva viņa nevarīgos plecus. Un viņi abi gauži raudāja...
Viņa domāja par to, ka tagad tēvs viņu vairs nevarēs aizsargāt un nekad neteiks: „Es mīlu tevi, mazā meitene.”
Un tad viņa piekļāva galvu izcilā vīra krūtīm un ieklausījās tā sirdspukstos. Šajā sirdī vienmēr bija skanējusi mūzika, un arī tagad tā nepagurusi atkārtoja:
- Es mīlu tevi.
- Es mīlu tevi.
- Es mīlu tevi.
- Mana mazā meitene...
Un tad dižā vīra sirds apklusa uz mūžu. Bet mazā meitene šos vārdus ieslēdza savā sirdī un vienmēr teica tos gan savai meitai, gan dēlam, gan arī vīram...
Atjaunots nezināma autora sacerējums
Keywords: Mīlestība34034
PALDIES!
Cik neprātīgi skaists stāsts... acīs asaras.
Ir ļoti grūti mīlēt,ja esi uzaudzis bez mīlestības,bet dzīve mums ir dota,lai mēs mācītos.Nenožēloju nevienu mācībstundu un liekas ,ka mani bērni ir laimīgi.Vēl jau jāmācās mīlēt visus cilvēkus-ar visām viņu vājībām,ne tikai savus tuvākos.Reizēm svešos mīlēt ir vieglāk.
Ar mani tas notika reāli,tikai mums nebija atvadu.Es dzīvoju ar tiem mīļajiem vārdiem ieslēgtiem dvēselē...
Paldies, par tik mīļi sirsnīgo stāstu...mīlestība ir noteicošā visās cilvēcīgajās attiecībās...
Liek...........................................iedzert Lielu kruuzi Zaljaas teejas...........