Atceroties un atzīmējot Latvijas valsts 80. gadadienu, masu saziņas līdzekļi mums atgādina valsts tapšanas grūto cīņu laiku, piemin varoņus, kas cīnījās, lai tēvzeme būtu brīva un neatkarīga uz mūžīgiem laikiem. Vienlaikus mums sniedz ieskatu trešās atmodas laika un atjaunotās Latvijas pirmo gadu norisēs. Ar labu vārdu tiek pieminēta Latvijas Tautas Fronte un tās nopelni valsts atjaunošanā. Nenoliedzot tās nopelnus, tomēr izbrīnu rada fakts, ka citas organizācijas netiek pieminētas vai tām pieskaŗas, garām ejot. Nenoliedzamu ieguldījumu valsts atjaunošanā deva 1988. gada 10. jūlijā nodibinātā Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK). Pret esošās komunistu varas gribu Liepājā, Rīgā un Rēzeknē bija radusies drosminieku grupa «Helsinki – 86», Vides organizācijas klubs. Taču nebija nevienas plašas sabiedriski polītiskas organizācijas, kas par savu galveno mērķi būtu spraudusi modināt latviešos pašapziņu, pašlepnumu un patriotisma jūtas. Nevienai pirms LNNK eksistējušām organizācijām nebija skaidra polītiska mērķa, neviena no tām nebija izvirzījusi nelokāmu prasību un rīcības programmu okupācijas un kolonizēšanas likvidēšanai Latvijā, iestājoties par okupētājvalsts bruņoto spēku nekavējošu un pilnīgu izvešanu, par Latvijas pilnīgu atdalīšanos no PSRS. Bet LNNK par šādu uzdrīkstēšanos saņēma niknus uzbrukumus no komunistiem un «gaišajiem spēkiem» LTF. Arī mūsu latviskajos Talsos visiem nebija pieņemama doma par brīvu Latviju. Pārskatot tā laika presi, varam lasīt («Padomju Karogs», 1988. g. 23. novembris), ka 18. Novembra svētkos ir izskanējuši «Helsinki – 86» un LNNK pārstāvju bezatbildīgie, provakatoriskie aicinājumi par Latvijas izstāšanos no PSRS, par padomju karaspēka izvešanu no Latvijas teritorijas. Gadiem ejot, naids nav mazinājies, un pat 1998. gada 29. oktobrī laikrakstā «Talsu Vēstis» A. Kivlenieks rakstā «Vieniem – šampanietis, cietiem – puni un zilumi» neaizmirst izgāzt dusmas uz LNNK un tagad apvienoto partiju «Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK». Divas reizes Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas uzdevumā LPSR AP priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova vadībā LNNK mēģināja pat slēgt. Neizdevās. Tomēr pašnoteikšanās ideja uzvarēja, valsts atjaunoja neatkarību, taču turpmākie notikumi radīja rūgtu vilšanos daudzos patriotos, neviens nedomāja, ka būs tik grūti cīnīties par izdzīvošanu, kamēr ir daļa, kas nepazīst trūkumu.
Vēlreiz atgriežoties pie lielākās pēckara kustības LTF, kas tika dibināta ar KP svētību un kuras vadībā iekļuva liels skaits komunistu, jāatzīmē, ka tie mēģināja izmantot kustības lielo masu savu mērķu sekmēšanai – šajā gadījumā zem «suverenitātes» aizsega paturēt Latviju ciešās «konfederācijas» veidā. LNNK un citu nacionālu grupu spiediena dēļ šo mērķi neizdevās sasniegt. Lai LTF nezaudētu polītisko iniciatīvu, tā atmeta domu par Latviju federācijā ar Krieviju un pievienojās LNNK prasībām par pilnīgi brīvu un neatkarīgu Latviju, tomēr mēģinot arī šajā «brīvajā Latvijā» saglabāt padomju struktūras. LTF laika gaitā sadalījās trīs grupās: LTF labējais spārns stāvēja tuvu LNNK izpratnei par Latvijas valsts turpmāko attīstību. Ņemot vērā iepriekš teikto, varam secināt, kāpēc LTF nodaļa Talsos oficiāli neatbalstīja LNNK Talsu apriņķa nodaļas nacionālo partizānu kapuvietas sakārtošanu, iesvētīšanu un lāpu gājienu Lubes pagastā. Pasākumiem pret okupētājvalsts Krievijas karaspēku Talsos LTF nesniedza oficiālu atbalstu un neparakstīja karaspēka daļas vadībai iesniegto prasību – atgādinājumu, ko parakstīja tikai trīs organizācijas. Taču ar atsevišķiem LTF biedriem bija laba sadarbība un tie piedalījās šajos un arī citos pasākumos, bet, uzrunājot sanāksmes dalībniekus, pauda savu personisko viedokli.
Imants Grosbergs
1999.g.
Avots:
Keywords: politika3025