Mans ceļš uz darbu iet caur kādu parku. Tā viendien ejot skatos, uz soliņa sēž meitene. Viņa bija ļoti bēdīgu seju, netīrās drēbēs. Bet visi gāja viņai garām. Godīgi sakot – neuzdrošinājos viņai iet klāt. Aizgāju tālāk. Atskatīdamies. Viņa ne ar vienu nerunāja. Un neviens ar viņu nerunāja. Vispār jau šis parks nav īstā vieta, kur mazām meitenēm vienām spēlēties, es nodomāju un aizgāju uz darbu.
Nākamajā rītā pārsteigums – viņa vēljoprojām tur sēž. Tieši tajā pašā vietā un tikpat bēdīga. Un vēljoprojām visi gāja viņai garām. Manī bija liela cīņa – aiziet pie viņas? Ko es viņai teikšu? Ko tie apkārtējie par mani padomās? Kas viņa vispār ir un ko te dara?
Es pagāju garām. Bet tad tomēr apstājos, pagriezos un gāju atpakaļ pie viņas. Nu jāuzzin tomēr – varbūt kautkas viņai noticis.
Ejot tuvāk es ievēroju, ka viņas sejā ir kautkas īpašs. Nē, seja jau kā seja. Nezinu. Man tuvojoties viņa nodūra savas acis vēl vairāk. Pienācis klāt es smaidot teicu – Sveika! :) Viņa klusi pie sevis attrauca – Labdien. Kaut arī man tas nebija pierasts es centos turpināt smaidīt un turpināju sarunu un jautāju kāpēc viņa ir tik bēdīga. “Jo esmu savādāka”. Jā, es priecīgs atbildēju, tieši tāda tu esi! Meitene bija neizpratnē un palūkojās uz mani vēl bēdīgāk – “nu tur jau tā nelaime!”.
Es neņēmu vērā un teicu – Tu esi līdzīga mazam eņģelītim!
Viņa lēnām sāka smaidīt – Tiešām?
Jā, tāda maziņš, mīļš eņģelītis, kas sargā šeit visus garāmgājējus – es viņai teicu.
Viņa smaidot piecēlās, un teica: “Zini, es esmu tavs sargeņģelis. Beidzot tu domāji arī par kādu citu, ne tikai par sevi. Tik ilgi man šeit bija jāsēž bēdīgai, lai tu pie manis atnāktu. Bet nu mans darbs ir galā!”
Es izbrīnīts aizstāvējos – bet neviens tač neatskatījās uz tevi!
Viņa smaidīdama teica “viņi mani neredzēja” un viņa aizgāja…
Es neskrēju pakaļ. Jo mans sargeņģelis ir līdz ar mani vienmēr. Es zinu, ka Dievs viņu atkal sūtīs, kad man viņu atkal vajadzēs. Lai izglābtu no kāda vai varbūt no sevis…